Lielākā daļa cilvēku gandrīz neatceras savas dzīves pirmos gadus, un šo parādību jau sen pazīst kā bērnības amnēziju. Jauns zinātnisks pētījums piedāvā skaidrojumu, saskaņā ar kuru agrīna aizmirstība nav smadzeņu darbības defekts, bet gan svarīgs to normālas attīstības mehānisms.
Mikroglijas loma atmiņas veidošanā
Procesa galvenie dalībnieki izrādījās mikroglijas šūnas — smadzeņu imūnsistēmas elementi. Tās atbild par «attīrīšanu» neironu tīklos, noņemot liekas vai neizmantotas sinapses un palīdzot veidoties jaunām saitēm. Smadzeņu aktīvas attīstības periodā šis darbs ir īpaši intensīvs.
Zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka mikroglija var ierobežot piekļuvi agrīnajām atmiņām, tādējādi atbrīvojot resursus mācībām un adaptācijai strauji mainīgā vidē.
Eksperimenti ar dzīvniekiem
Lai pārbaudītu šo teoriju, pētnieki veica eksperimentus ar jaunām pelēm. Dzīvniekus apmācīja saistīt noteiktu vietu ar vieglu stresa iedarbību. Pēc tam daļai peļu mākslīgi samazināja mikroglijas aktivitāti.
Rezultāti parādīja, ka šādas peles saglabāja atmiņu par stresu ievērojami ilgāk nekā kontroles grupa. Viņu atmiņa pēc rakstura sāka līdzināties pieaugušo īpatņu atmiņai, kas apstiprināja saistību starp mikroglijas aktivitāti un aizmirstības procesu.
Aizmirstība kā attīstības stratēģija
Papildu eksperimenti parādīja, ka mikroglija palīdz smadzenēm izvairīties no informācijas pārslodzes. Šis mehānisms ļauj atlases ceļā izslēgt detaļas, kam nav nozīmes turpmākajai attīstībai, un koncentrēties uz izturīgāku un lietderīgāku neironu tīklu veidošanu.
Interesanti, ka pelīšu mazuļiem, kas dzimuši no mātēm ar aktīvu imūnsistēmu, bērnības amnēzija izpaudās vājāk vai vispār neparādījās. Ja mikroglija tika mākslīgi nomākta, šo dzīvnieku atmiņa atkal kļuva kā «bērnam».
Ko tas nozīmē cilvēkam
Līdz šim pētījumi tika veikti tikai ar dzīvnieku modeļiem, tomēr iegūtie dati paver perspektīvas atmiņas pētīšanai cilvēkam. Zinātnieki plāno noskaidrot, kādi signāli aktivizē vai nomāc mikrogliju un vai ir iespējams mērķtiecīgi ietekmēt šos procesus.
Izpratne par aizmirstības mehānismiem var palīdzēt izpētīt vecuma radītus atmiņas traucējumus un neirodeģeneratīvas slimības. Nav izslēgts, ka dažas «pazaudētās» atmiņas patiesībā paliek smadzenēs, bet ir pagaidām nepieejamas apziņai.
