Daudziem vīriešiem vienkārša frāze «man vajag palīdzību» izrādās viena no grūtākajām. Pat tad, kad resursi ir gandrīz izsīkuši un problēmas risinājums ir acīmredzams, bieži nav iespējams atzīt nepieciešamību pēc atbalsta. Speciālisti to skaidro ar psiholoģiskām īpatnībām, kas veidojas gadu gaitā, nevis ar spītību vai raksturu.
Kontrole kā identitātes daļa
No bērnības vīriešiem iedveš: būt stipram — nozīmē tikt galā pašam. Kontrole pār situāciju, emocijām, finansēm un nākotni kļūst par identitātes daļu. Lūgums pēc palīdzības šajā loģikā tiek uztverts kā vājuma atzīšana, tāpēc daudzi vīrieši visu risina paši, pat ja tas sarežģī dzīvi.
Kauns un bailes izskatīties vājam
Kauns rodas nevis pašas problēmas dēļ, bet no salīdzināšanas ar iekšējo ideālu: «man vajadzēja tikt galā», «citi būtu rīkojušies labāk». Tas izpaužas ar noslēgtību, aizkaitinājumu, sarkasmu vai citu atbalsta noniecināšanu. Bailes izskatīties vājam aktivizējas pat uzticīgās attiecībās ar partneriem vai tuviniekiem — tieši tiem, kuru viedoklis ir īpaši svarīgs, vīrietim ir grūtāk atzīt ievainojamību.
Autonomija vs izdegšana
Atsacīšanās no palīdzības nav lepnums, bet autonomas izdzīvošanas ieradums. Agrāk patstāvība varēja būt adaptīva stratēģija, taču pieaugušā dzīvē tā nereti noved pie izdegšanas, hroniska stresa un vientulības sajūtas.
Palīdzības pieņemšana kā brieduma iemaņa
Atbalsta pieņemšana samazina stresu, stiprina sociālās saites un palīdz ātrāk tikt galā ar grūtībām. Palīdzība ne vienmēr nozīmē «glābšanu» — tā var būt skats no malas, kopīga problēmas apspriešana vai padoms; tajā pašā laikā kontrole pār situāciju netiek zaudēta, bet tiek pārdalīta.
Mūsdienu vīriešu identitāte
Mūsdienu vīriešu identitāte mainās: spiediens būt «mūžīgi stipram» pakāpeniski atkāpjas, dodot vietu elastīgākiem modeļiem, kur pieļaujama noguruma izjūta, šaubas un lūgums pēc atbalsta. Tas nav atteikums no atbildības, bet veids, kā dzīvot ilgtspējīgāk un veselīgāk.
