Maestro Raimonds Pauls 12. janvārī svinēja savu 90. dzimšanas dienu. Jubilejas mēneša piektdienās Latvijas radio 1 populāri mākslinieki un kolēģi dalās ar saviem stāstiem un atmiņām par Maestro, https://rus.lsm.lv/statja/kultura/kultura/23.01.2026-intars-busulis-kazdyi-god-v-den-rozdeniya-raimonda-paulsa-ya-vyvesivayu-u-doma-flag-latvii.a631262/ LSM+ . «Tieši viņš man deva tramplīnu, no kura es varēju patiesi lēkt,» stāsta dziedātājs Intars Busulis.
Mūziķis par to ir ļoti pateicīgs un uzskata sadarbību ar Raimondu Paulu par vienu no lielākajām dāvanām savā dzīvē:
«Tas notika tālajā 2005. gadā, 23. martā, plkst. 13.00 Latvijas Radio producēšanas telpā, pa labi no 6. studijas. Toreiz notika mūsu pirmā tikšanās, un Maestro sarīkoja man tikšanos, lai uzaicinātu piedalīties 2005. gada konkursā «Jaunais vilnis».»
Pat pēc 20 gadiem Intars Busulis spilgti un sīki atceras šo tikšanos, kas kļuva par milzīgu pagrieziena punktu viņa radošajā dzīvē. Tajā pašā gadā viņš uzvarēja konkursā «Jaunais vilnis», un drīz pēc tam sākās sadarbība ar Maestro un kori «Kamēr», kā rezultātā tapa albums «Pauls. Busulis. Kamēr». Gandrīz tūlīt pēc tā iznāca vēl viens albums — «Дай, Бог!», — kopprojekts ar dzejnieku Jevgeņiju Jevtušenko. Pašlaik sadarbība turpinās koncertprogrammā «Šekspīrs. Soneti».
Maestro vienmēr izcēlies ar spēju atklāt jaunus talantus. Izrādās, attiecībā uz Intaru Busuli pirms 20 gadiem viņš izmantoja diezgan neparastu taktiku. Kopā ar Laimu Vaikuli viņš inkognito atnāca uz izrādi «Viva La Bomba» klubā «Essential», kur Intars izpildīja vienu no lomām:
«Uz vienu no izrādēm, meklējot jaunus talantus, atnāca Maestro Raimonds Pauls un Laima Vaikule. Pilnīgi neviens nezināja, ka viņi tur būs. Vēlāk es kaut kur avīzē izlasīju, ka viņi tur bija — Laima ar kapuci, Maestro arī slēpās, un tā viņi izvēlējās mani «Jaunajam vilnim».»
Laika gaitā Intaram Busulim un viņa ģimenei izveidojās arī siltas un draudzīgas cilvēciskas attiecības ar Maestro. Īpaši spilgti Intaram palicis atmiņā viens kopīgs brauciens ar motorlaivu: «Reiz Maestro teica — vai gribi izbraukt ar laivu? Toreiz viņš vēl pats vadīja savu kuteri. Es pajautāju — vai varu ņemt līdzi dēlu? Dēlam tad bija apmēram septiņi vai astoņi gadi. Un mēs aptuveni stundu peldējām no Baltezera līdz Lielupei.
Ņēmām līdzi sendvičus, Lana uz rupjmaizes uzlika speķi, un tas bija — vau! Es joprojām atceros šo garšu, šo atmosfēru laivā.
Maestro pats bija pie stūres, bet mēs ar dēlu vienkārši izbaudījām. Peldējām pa Baltezera kanāliem, pēc tam uz brīdi izbraucām jūrā, lai atkal iekļūtu Lielupē. Tas bija ļoti skaisti.»
Raimonda Paula nozīmi mūzikā un mūsu kultūrā kopumā Intars raksturo kā bezgalīgu — tā turpinās jau vairākas paaudzes un turpināsies arī turpmāk.
Intara Busuļa ģimenē jau sen pastāv tradīcija Maestro dzimšanas dienā pie mājas izkarināt Latvijas karogu:
«Es tagad varu to jums parādīt. Šķiet, es to nofotografēju. Jā, lūk — pirmdien plkst. 11.20 pie manis jau karājas karogs. Katru gadu es to daru 12. janvārī, un tā būs arī turpmāk, šo tradīciju es turpināšu.»
Ja jāizvēlas viena dziesma, kas sirdij vistuvāk, Intars izvēlas «Dziesma nenosalst», jo tā ir ļoti personiski saistīta ar viņa māti, kura pirms gada aizgāja mūžībā:
«Mēs, brāļi, dziedājām to mammai katru reizi dzimšanas dienā. Mēs zinājām, ka viņa raudās, ka šajā brīdī būs emocionāli piepildīta, un mēs speciāli dziedājām šo dziesmu.
Un mēs nekad nedziedājām otro pantu: «Reiz apklust katra balss, reiz apklust katra šūpuļdziesma, tikai dziesma nenosalst».
Līdz tam otrajam pantam mēs dziedājām pilnā balsī, patiesi, emocionāli.»
Intars Busulis izmantoja iespēju nodot apsveikumus dzimšanas dienā:
«Es novēlu Raimondam Paulam neizsīkstošu enerģiju, lai viss tā turpinātos, un, protams, veselību, veselību, veselību! Turieties, un viss būs labi. Tiešām būs labi!»
