“Paldies latviešiem par to, ka paliekat stipri, principiāli un cilvēcīgi, neraugoties uz nogurumu, propagandu un laika gaitą,” – saka Ukrainas dziedātāja Margarita Meleshko, kura februārī kopā ar “The Grand Stars Orchestra” uzstāsies Latvijā.
Atklātā intervijā soliste stāsta par savu muzikālo ceļu, saspringto ikdienu Kijivā un uzstāšanos frontē.
Ukrainā labi zināmā dziedātāja ir dzimusi Merefas pilsētā Harkivas apgabalā, un dziedāt sāka jau sešu gadu vecumā. Pusaudzes gados Margarita dziedāja vietējā restorānā, vēlāk pabeidza mūzikas universitāti, piedalījās televīzijas projektos “Ukrainas balss” un “X Faktors”, bet viņas balsi daudzi ukraiņi pazīst no animācijas filmas “Moana”, kuras varoni viņa ierunāja.
Iepriekš Margarita bija arī Ukrainas Nacionālā pūšamo instrumentu orķestra un Ukrainas Bruņoto spēku dziesmu un deju ansambļa soliste, tāpēc pēc kara sākuma ne vienu reizi vien devās koncertēt Ukrainas karavīriem pie frontes līnijas, cenšoties viņus iedvesmot un sniegt cerību.
Šodien dziedātāja ir “The Grand Stars Orchestra” sastāvā, kas nākamā gada sākumā septiņās valstīs un pat 36 pilsētās prezentēs jaunāko programmu “Hollywood Music Experience”. Turnejas laikā kolektīvs viesosies arī Rīgā, kur 12. februārī uzstāsies Xiaomi Arenā.
Margarita Meleshko, kura Latvijā viesosies jau ne pirmo reizi, uzsver, ka mūzika viņai ir instruments labā un cerības izplatīšanai — kas kara apstākļos ir svarīgāk nekā jebkad agrāk. Māksliniece nepažēlo komplimentus mūsu valsts grupai Tautumeitas, bet Latvijas cilvēkiem izjūt milzīgu pateicību par stingro atbalstu Ukrainai pēdējos četros gados.
Atklātā intervijā Margarita pastāstīja par savu muzikālā ceļa sākumu, par realitāti slavenajos televīzijas projektos, koncertiem pie frontes līnijas, saspringto dzīvi Kijivā, par raķeti, kas nesen nokrita pavisam tuvu viņas mājai, kā arī par to, kā karš Ukrainā ir mainījis viņas priekšstatu par mūzikas misiju.
– Margarita, jūs esat lieliska dziedātāja. Kā sākās jūsu muzikālais ceļš?
– Dziedāšanu un skatuvi iemīlēju ļoti agri. Mani vecāki manu tieksmi uz skatuvi pamanīja ģimenes pasākumu laikā, kad man bija tikai pieci vai seši gadi. Tajā laikā mūsu kaimiņš strādāja par vokālās mūzikas skolotāju vietējā mūzikas skolā, tāpēc vecāki viņam pajautāja, vai būtu vērts attīstīt manu talantu. Tā arī sāku mācīties mūziku. Kad man bija piecpadsmit, mans skolotājs mani iepazīstināja ar savu kolēģi, kurš meklēja dziedātāju duetiem uzstāšanās vakariem restorānā. Tā man radās iespēja iegūt skatuves pieredzi, jo mazpilsētā, kur dzīvoju, tādu iespēju nebija. Un tieši tur dzima mana kaisle pret skatuvi, vokālo mākslu un uzstāšanos.
– Un kādi mākslinieki visvairāk iedvesmojuši jūs pašu?
– Mana mūžīgā mīlestība pret Whitney Houston, Celine Dion, Mariah Carey, Christinu Aguileru, Beyoncé, Laru Fabian un daudzām citām popdīvām dzima, kad uzstājos restorānā. Dziedot viņu hitus, susiformēja mana vokālā pamata skola, kas vēlāk man palīdzēja iestāties labākajā Ukrainas mūzikas universitātē un to pabeigt kā vienai no labākajām studijām.Tāpat noteikti jāpiemin Jessie J, Jennifer Hudson, Chaka Khan, kā arī džeza ikonas Natalie Cole un Rachelle Ferrell.
Esmu liels Eirovīzijas fans un vienmēr esmu apbrīnojusi festivālu “Laima Rendezvous”. Tāpēc, protams, mani nevarēja neapburt tā brīnišķīgā mūzika, īpaši Raimonda Paula melodijas. Kopš bērnības esmu sirsnīgi apbrīnojusi izsmalcināto un harizmātisko Laimu Vaikuli, kura mani iedvesmoja arī, veidojot manu skatuves tēlu — minimālistisku, atturīgu, taču stilīgu un neatkārtojamu. Nevaru nepieminēt arī meiteņu grupu Tautumeitas, kuras šā gada Eirovīzijā pilnībā iekaroja manu sirdi. Domāju, ka viņas mani savaldzināja tāpēc, ka pievērsās tautas motīviem — tas ir ļoti tuvs arī mums, ukraiņiem, jo tautas mūzika ir Ukrainas muzikālās mākslas sirds. Tāpat ļoti spilgti atceros Aminatas uzstāšanos — viņas vokāls ir vienkārši fantastisks.
– Jūs kļuvāt pazīstama ar televīzijas projektiem “The Voice” un “X Faktors”. Kā nolēmāt tajos piedalīties un ko jums iemācīja šī pieredze?
– Es vienmēr jutu, ka šādi projekti ir kā mazs īstā šovbiznesa modelis, sava veida mēģinājums. Tāpēc, pieņemot lēmumu piedalīties, es pati svēti ticēju, ka tā ir iespēja atrast komandu, kas palīdzētu man augt — kā tas jau ir noticis ar daudziem pazīstamiem māksliniekiem. Šī ticība bija tik stipra, ka es atgriezos atkal un atkal: atlases posmos piedalījos piecas reizes, bet vienā sezonā “The Voice” strādāju kā bekvokāliste.Tomēr tikai kļūstot par dalībnieci, es sapratu, ka te balss nav pats galvenais. Šāds šovs ir milzīgs organisms ar neskaitāmām neredzamām sastāvdaļām un noteikumiem, un es biju tikai maza tā daļa. Tas nav parasts vokālais turnīrs, kur uzkāp uz skatuves, labi nodziedi un uzvari — te viss darbojas citādi.Taču šī pieredze man palīdzēja saprast, ka izklaides industrija ir daudz sarežģītāka, nekā man šķita, un tas, ka esi atpazīstams, nenozīmē, ka ceļš būs izklāts ar rozēm.
– Daudzi cilvēki Ukrainā jūsu balsi pazīst nevis no mūzikas, bet gan no tādām filmām kā “Moana”, kuras galveno varoni jūs ieskaņojāt. Kā jūs nonācāt šajā jomā?
– Piedalījos nacionālajā atlasē vienam labi zināmam dziesmu konkursam, un mani pamanīja vokālā dublējuma režisors. Es ļoti mīlu šo darbu, jo tas ir pilnīgi citāds nekā skatuve. Uz skatuves es daru to, ko esmu iemācījusies un izkoptusi — improvizēju, spēlēju ar emocijām. Taču dublēšana ir pavisam citāda. Šeit tev jāpanāk, lai tēls skanētu pēc iespējas dabiskāk ar tavu balsi un valodu. Parasti materiālu iepriekš nedod, tāpēc radošais process notiek studijā, precīzi pēc partitūrā norādītās melodijas. Klausies oriģinālu, pārbaudi notis, lasi tulkoto tekstu un tad dziedi, ņemot vērā ritmu, tēlu un emociju.
– Un kā jūs galu galā nonācāt kolektīvā “The Grand Stars Orchestra”?
– Dziedāt ar orķestri bija mana bērnības sapnis, un tas veiksmīgi piepildās jau vairāk nekā desmit gadus. Droši vien nekas nevar līdzināties sajūtai būt tik spēcīga muzikālā mehānisma daļai — tā dinamika, enerģija, katra mūziķa un diriģenta spēks. Tu kļūsti kā dzīvas muzikālās gleznas daļa. Lai gan šis konkrētais projekts ir vēl jauns, ar “The Grand Stars Orchestra” komandu esmu pazīstama jau sen, jo orķestri veido cilvēki, kuri izklaides industrijā strādā daudzus gadus un labi pazīst viens otru. Mums ir talantīgi mūziķi, vokālisti, ārkārtīgi pieredzējis organizators, spēcīga tehniskā komanda… Mēs visi iepriekš esam strādājuši līdzīgā projektā un sapratām, ko patiesībā vēlamies radīt. Tieši tāpēc “The Grand Stars Orchestra” ir viss, ko katrs no mums prot vislabāk — apvienots vienā kopīgā lietā.
– Margarita, jūs esat lieliska dziedātāja. Kā sākās jūsu muzikālais ceļš?
– Es iemīlēju dziedāšanu un skatuvi ļoti agrā vecumā. Mani vecāki manu vēlmi uzstāties pamanīja ģimenes pasākumos, kad man bija pieci vai seši gadi. Toreiz mūsu kaimiņš strādāja par vokāla pedagogu vietējā mūzikas skolā, tāpēc vecāki viņam pajautāja, vai būtu vērts attīstīt manu talantu. Tā es sāku mācīties mūziku. Kad man bija piecpadsmit, skolotājs mani iepazīstināja ar savu kolēģi, kurš meklēja dziedātāju duetā uzstāšanās reizēm restorānā. Tas man kļuva par iespēju iegūt skatuves pieredzi, jo mazā pilsētiņā, kur dzīvoju, šādu iespēju nebija. Tieši tur arī piedzima mana kaislība pret skatuvi, vokālo mākslu un uzstāšanos.
– Jūs vairākus gadus bijāt Ukrainas Bruņoto spēku dziesmu un deju ansambļa soliste. Pastāstiet vairāk par šo pieredzi.
– Tā bija mana pirmā pieredze uzstāties kopā ar vairāk nekā 90 māksliniekiem: orķestri, kori un baleta trupu. Kad pievienojos ansamblim, tas piedzīvoja savu zelta laikmetu, tāpēc daudzi jauni Ukrainas dziedātāji sapņoja kādu dienu šeit dziedāt — tāpat kā reiz to darīja Tina Karol un Zlata Ognevič. Cilvēki dievināja ansambli, un tā mākslinieciskais vadītājs nebaidījās apvienot militāru disciplīnu ar radošu drosmi. Viņš prata pamanīt talantu un ļaut tam izpausties. Es pievienojos ansamblim vēl studiju laikā un saņēmu iespēju uzstāties lielākajās Ukrainas skatuvēs, kā arī doties plašos koncertu braucienos uz ārvalstīm. Neatsverama pieredze.
– Sākoties karam Ukrainā, jums ne reizi vien nācās uzstāties pie frontes līnijas. Kā tam emocionāli sagatavojāties?
– Atklāti sakot, dažreiz uzstāties pie frontes līnijas bija pat drošāk nekā atrasties mājās Kijivā. Dzīve Ukrainā ir briesmīga loterija, jo raķete vai drons var trāpīt jebkur. Šiem uznācieniem mēs īpaši negatavojāmies – vienkārši ticējām un paļāvāmies uz karavīriem un atbalstījām cits citu. Pilsētās pie frontes pavadījām divas vai trīs dienas, un tad devāmies uzstāties karavīriem. Viss tika plānots tā, lai visiem būtu pēc iespējas drošāk.
– Ko karavīri jums teica pēc šādiem koncertiem?
– Visbiežāk viņi vienkārši pateicās par to, ka palīdzam viņiem uz brīdi aizmirsties. Daudzi sacīja, ka dziesmas atgādina mājas un mieru. Šie koncerti kļuva par sava veida radošo terapiju: mēs kopā dziedājām, dejājām, runājāmies, dažkārt raudājām. Nekad neaizmirsīšu visus tos skaistos pilsētas stūrīšus, kas tagad ir izpostīti — redzēt šo realitāti plosa sirdi. Un nekad neaizmirsīšu karavīru tukšās acis, kad viņi atgriežas no misijas un vairs nespēj reaģēt.
– Nesen vajadzēja, ka raķete nokrita pie jūsu mājas Kijivā. Kā jūs pārdzīvojāt šo brīdi?
– Man palīdzēja kaķis. Pa pusei jokojot, pa pusei nopietni. Šādos brīžos tu nezini, vai raķete ir kaut kur netālu, vai tā lido tieši uz tavu māju — tu dzirdi tikai biedējošu tuvojošos skaņu. Bet man paveicās — es dzirdēju sprādzienu kaut kur netālu un sajutu, kā nodreb logi. Visgrūtākās ir naktis, kad Kijivā riņķo droni vai raķetes, kuras notriec pretgaisa aizsardzība. No rīta tu ej kā zombijs un jūti pateicību, ka esi dzīva. Tagad es daudz vairāk novērtēju pašas vienkāršākās lietas, piemēram, rīta kafiju. Man palīdz veselīgs dzīvesveids, tuvinieku atbalsts un radošais darbs. Bet četri gadi nepārtrauktas spriedzes atstāj pēdas. Tā ir mūsu realitāte, kurā esam iemācījušies dzīvot.
– Vai karš ir mainījis jūsu skatījumu uz mūziku un jūsu kā mākslinieces misiju?
– Absolūti jā. Mūzika ir kļuvusi par veidu runāt, pārliecināt vai klusēt. Populāriem māksliniekiem mūzika kļūst par spēcīgu instrumentu, kas var ietekmēt sabiedrību. Nesen koncertēju Ukrainas atbalstam veltītā pasākumā Francijā, kur izpildīju divas savas oriģināldziesmas, paradītas invāzijas sākumā — vienu veltītu ukraiņiem, kuri bija spiesti pamest savas mājas, bet otru — sievietēm, kuras dienē bruņotajos spēkos. Ja mana balss iedvesmos kaut dažus cilvēkus ārzemēs palīdzēt Ukrainai — tas man būs ārkārtīgi svarīgi. Jo vairāk balsu mums ir, jo stiprāki mēs esam.
– Kādu vēstījumu jūs vēlētos nodot Latvijas cilvēkiem?
– Nekas neietekmē tik spēcīgi kā personīgā pieredze. Es saprotu, ka Eiropa ir nogurusi, ziņas ar laiku izbalē, dzīve rit tālāk un mums katram ir savas rūpes. Pat mēs paši mierīgākos brīžos uz mirkli pārstājam domāt par karu — tas ir izdzīvošanas instinkts. Bet karš turpinās. Raķetes joprojām ik dienu nogalina civiliedzīvotājus un karavīrus. Es to jūtu uz savas ādas katru reizi, kad Kijivā nodreb manas logu rūtis. Es patiesi ceru, ka cilvēkiem Latvijā nekad, nekad nebūs jāpiedzīvo nekas tamlīdzīgs. Paldies latviešiem, ka paliekat stipri, principiāli un cilvēcīgi — par spīti nogurumam, propagandai un laika ritējumam. Mūsu The Grand Stars Orchestra koncertos mēs runāsim nevis par karu, bet par dzīvi — tās skaistumu un trauslumu. Mēs esam jauni un pilni kaisles pret dzīvi. Tāpēc sirsnīgi aicinu jūs uz elegantu, emocijām un Holivudas mūziku piesātinātu pieredzi.
– Margarita, paldies jums par atklātumu. Uz tikšanos Latvijā.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/S8-rZ6iJgHU?si=LpTKDVm_wod3oOXZ" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>„The Grand Stars Orchestra“ kopā ar Margaritu Meleshko šajā ziemā Rīgas „Xiaomi Arenā“ prezentēs savu jaunāko programmu „Hollywood Music Experience“.
Koncerts notiks 2026. gada 12. februārī, un biļetes uz pasākumu ir pieejamas vietnē Bilesuserviss.lv.
