Šķiet, ka priekam vajadzētu rasties dabiski. Bet daudzi cilvēki it kā paši izslēdz sevī spēju just prieku. Atbildot uz jautājumu „Kā iet?”, viņi atbild vienkārši, izvairoties no pozitīvām emocijām vai uzreiz pārejot pie sūdzībām. Kāpēc tā notiek — un kā atgūt sev spēju priecāties?
eksperte: Veronika Stepānova, psihoterapeite
Mūsu attieksme pret laimi bieži vien saistīta ar zaudējumu bailēm, pārmērīgām cerībām vai bērnībā gūto pieredzi. Dažreiz mēs pārliecinām sevi, ka mums nav tiesību uz pozitīvu — vai ka par prieku noteikti būs jāmaksā.
Kā izpaužas atteikšanās no prieka
Sajūta par netaisnību
Dažiem šķiet nepareizi būt laimīgam, kad apkārt ir ciešanas un problēmas. Mēs it kā baidāmies, ka mūsu laba noskaņojuma izpausme būs bezjūtība.
Atliktie prieki
Mēs pērkam skaistas lietas, bet neļaujam sev tām izmantot. Dzīvojam tā, it kā īstie prieki būtu „vēlāk”, nākamajā dzīvē — bet tagad jāgaida piemērots brīdis.
Pārmērīgas cerības
Pat ilgi gaidītā atpūta var pārvērsties stresā. Vietā, lai redzētu jūru un sauli, cilvēks redz tikai trūkumus un jūt trauksmi, kas neļauj atslābināties.
Kas tam stāv aiz muguras
Kur ir normas robeža
Dažreiz anhedonija saistīta ar psiholoģiskām traucējumiem vai pārdzīvotām traumām. Bet pat bez tām cilvēks var apzināti „ekonomēt emocijas”, baidoties būt ievainojams.
Bailes no sekām
Skumjas šķiet drošākas: kad jau ir slikti, sliktāk it kā nevar kļūt. Prieks tiek uztverts kā risks — bet kas, ja par to būs jāmaksā?
Aizsardzība pret citu skaudību
Kamēr cilvēks sūdzas, viņu žēlo un atbalsta. Prieks var izraisīt neapmierinātību vai nesapratni — un viņš apzināti to izvairās.
Upura loma
Attiecībās dažreiz ir tā, ka viena puse kļūst par „glābēju”, bet otra — par mūžīgo upuri. Ja upuris sāks priecāties, līdzsvars tiks izjaukts, un attiecības var mainīties — no tā arī baidās.
Kāpēc tas veidojas
Bērnības traumas
Ja ģimenē vecāku noskaņojums ir neparedzams, bērns mācas pastāvīgi gaidīt sitienu. Šāds cilvēks arī pieaugušā dzīvē reti atslābinās — viņam šķiet bīstami priecāties.
Ieradums atlikt uz vēlāku laiku
Daudzi bērni tika mācīti saglabāt „visu labāko” īpašiem gadījumiem. Un pieaugušā dzīvē viņi turpina dzīvot gaidīšanas režīmā — atļaujot sev prieku tikai kādreiz vēlāk.
Kā iemācīties priecāties
Sāciet pamanīt brīžus, kad prieks automātiski tiek bloķēts. Piemēram, jūs skatāties savu iecienīto seriālu, bet nejūtat atslābināšanos. Atļaujiet sev desmit minūtes — vienkārši ļaujiet priekam izpausties.
Varat smaidīt, pakustināt plecus, smieties, plaukšķināt — pat šādi fiziski soļi aktivizē emocionālo reakciju.
Pakāpeniski palieliniet pozitīvo sajūtu laiku. Mācieties priecāties tā, kā to dara bērni — patiesi un bez domāšanas par sekām. Spēja noturēt uzmanību uz laimi — prasme, ko var attīstīt.
