Dzimtais brālis «Titanic» noslēdzās tikpat traģiski.
Pēc «Titanic» sadursmes ar aisbergu uzņēmums White Star Line palielināja glābšanas laivu skaitu pirmajā sērijas kuģī — «Olympic» — bet «Britannic», kas atradās agrīnā būvniecības posmā, tika pārstrādāts atbilstoši jaunajiem drošības standartiem. Pat tas nepasargāja kuģi no traģēdijas.
Pieprasījums pēc transatlantiskajiem reisiem XX gadsimta sākumā sasniedza augstāko punktu, un kad «Cunard Line» izlaida «Mauritania» un «Lusitania», to galvenais konkurents veica savu gājienu, izveidojot trīs kuģu sēriju — «Olympic», «Titanic» un «Britannic».
Par šausmīgo «Titanic» likteni ir zināms daudz, jo Džeimsa Kemerona vienīgais nosaukums filma kļuva par īstu hitu, saņemot 11 «Oskarus». «Britannic», kas tika nodots ekspluatācijā pēdējais no trijiem, nekļuva par leģendu. Ziņas par tā avāriju aizēnoja Pirmais pasaules karš, un vēstures annālēs 30 bojāgājušie kuģī sajaucās ar kopējo militāro zaudējumu skaitu.
Bet kāpēc pārstrādātais turbo kuģis nespēja izvairīties no katastrofas? Pirms dažām dienām apritēja 109 gadi kopš «Britannic» avārijas, un mēs stāstām, kādi traģēdijas aspekti joprojām rada jautājumus ekspertiem.
Sākotnēji trešo kuģi sērijā plānoja nosaukt par «Gigantic», taču pēc «Titanic» sadursmes ar aisbergu naktī no 14. uz 15. aprīli 1912. gadā «White Star Line» plāni mainījās. Un ne tikai nosaukums — inženieri pievienoja konstrukcijai starpsienu elektriskajā mašīnu telpā, kas sadalīja kuģi 17 necaurlaidīgos nodalījumos.
«Britannic» tika uzskatīts par drošāko kuģi, kas spēja izdzīvot ar sešiem piepildītiem priekšējiem nodalījumiem, tomēr arī «Titanic» savā laikā kļuva par negrimstošu… Tā vai citādi, «mazākajam brālim» Džeimsa Kemerona slavinātajam kuģim tika izveidota cieta klāja, aizverot akas starp uzbūvi un kuģa aizmuguri, un galvenais — tika piestiprinātas astoņas pāru glābšanas laivu krāni, katrs no kuriem turēja līdz sešām glābšanas laivām.
Tāpat jaunajā kuģī tika izveidota pneimatiskā pasta no tilta līdz radio telpai. Drošības apstākļu uzlabošana, «Harland and Wolff» kuģu būvētavas finansiālā krīze, kas izpildīja «White Star Line» pasūtījumu — viss tas palēnināja darbu pie «Britannic» un atliktu tā pirmā reisa datumu.
Plānots, ka kuģis kursēs starp Southampton un Ņujorku, piedāvājot pirmās klases pasažieriem visus greznības atribūtus: baseinus, sporta zāles, organu lielajā zālē. 1914. gada 26. februārī «Britannic» tika nolaists ūdenī, taču jau jūlijā kruīzi sāka zaudēt aktualitāti — sākās Pirmais pasaules karš.
Tā kā Southampton osta tika rekvizēta, «Britannic» vispirms tika nosūtīts uz Belfāstu, bet pēc tam pārcelts uz slimnīcu kuģu kategoriju. Šikās mēbeles nomainīja 3309 gultas ievainotajiem, viesistaba un ēdamzāle pārvērtās par operāciju telpām, bet kajītes uz klāja tika sagatavotas ķirurgiem un medmāsām. Kuģis tika nokrāsots baltā krāsā, pievienojot zaļu svītru un sarkanas krustus, kas garantēja kuģa neaizskaramību. Glābšanas laivu krānu tika uzstādīti ne astoņi, bet pieci, tāpēc parādījās arī standarta pāri ar divām laivām.
Par kapteini tika iecelts pieredzējis Čārlzs Bārtlets, pazīstams kā Iceberg Charlie par spēju izvairīties no ledājiem — ļoti loģisks lēmums pēc «Titanic» traģēdijas. 2015. gada 23. decembrī «Britannic» devās savā pirmajā ceļojumā kā slimnīcu kuģis — uz Grieķijas ostu Mudros pēc ievainotajiem. Tam sekoja vēl četri veiksmīgi reisi, un šķita, ka 1916. gada 12. novembrī nekas nevarēja notikt citādi…
Vēl 28. oktobrī vācu zemūdene uzstādīja minas Kējas šaurumā — starp vienādu nosaukumu salu un kontinentālo Grieķiju. Uz vienas no «slazdiem» 12. novembrī uzskrēja «Britannic» ar ātrumu 20 mezgli.
Sprādziens bojāja kuģa priekšējo daļu un saplēsa starpsienas starp katlu telpām Nr. 5 un Nr. 6, ļaujot ūdenim iziet tālāk par četriem piepildītajiem nodalījumiem. Turklāt logi labajā pusē bija atvērti vēdināšanai. Sākumā kapteinis uzskatīja, ka viņš paspēs nosēdināt kuģi uz sēkļa pie salas, bet tehnisku problēmu dēļ stūrēšanas sistēmā un ātras applūšanas dēļ nācās atteikties no šīs idejas un pievērsties evakuācijai. Glābšanas signālu uztvēra trīs kruīza kuģi, bet, lai gan palīdzība bija tuvu, uz kuģa nebija iztikt bez panikas: divas laivas tika nolaistas ūdenī pirms kapteiņa komandas, kad kuģis bija kustībā. Tāpēc glābšanas laivas tika ievilkta zem propellera, un 21 cilvēks gāja bojā. Seši nomira, nonākot tieši plīstošajā vietā, bet vēl trīs tika nogalināti ar krītošām caurulēm.
30 cilvēki tika apglabāti jūras ūdeņos. Tomēr 40 glābšanas laivas izdevās nolaist tikai pusstundas laikā, un 1036 pasažieri un apkalpes locekļi tika izglābti. Salīdzinājumam — 20 laivas uz «Titanic» nolaida divu stundu laikā, jo toreiz nebija jauno glābšanas krānu un bija prioritāte sieviešu un bērnu iekāpšanai.
Jautājums bija citā: kāpēc inženieru uzlabotais kuģis nogrima 55 minūtēs, ja tas pats «Titanic» cīnījās ar stihiju 2 stundas 40 minūtes? Vēsturnieki joprojām strīdas, vai «Britannic» patiešām sprāga uz minas, vai arī tā bija torpēda. Lielākā daļa tic pirmajai versijai, uzsverot, ka sprādziens notika ievainojamā vietā — starp katlu telpām ar ogļiem. Pastāvēja arī teorija, ka kuģis slepeni pārvadāja ieročus, lai gan Admiralitāte to noliedza.
Traģēdiju pirmo reizi izpētīja Žaks-Ivs Kusto. Neiznākot ar pietiekami labu aprīkojumu 1975. gadā, viņš nesaņēma skaidru notikumu ainu, bet precīzi noteica avārijas koordinātas un secināja, ka kuģis tika nogrimis sprādziena dēļ, ko izraisīja vācu mina. Ar kolēģi piekrita pēc 20 gadiem Roberts Ballards, bet zinātnisko apstiprinājumu teorija ieguva jau 2003. gadā.
Interese par kuģa vēsturi nepazūd: 2025. gada maijā pētniecības programmas laikā pirmo reizi tika pacelti dažādi priekšmeti no «Britannic»: kuģa zvans, signāla uguns, flīze no turku pirts apdares, novērošanas binoklis. Visi šie priekšmeti tika nodoti Nacionālajam jūras arheoloģijas muzejam Pirejā.
