Uzskats, ka vīrieši pēc dabas ir poligāmi, ir stingri nostiprinājies daudzu apziņā. Bet vai tiešām tā ir, vai līdzīgi apgalvojumi kalpo par attaisnojumu tiem, kuri nespēj būt uzticīgi un veidot attiecības?
Poligāmija dabā un sabiedrībā
Ideja, ka prasīt vīrieša uzticību ir pret viņa dabu, ir izdevīga vispirms pašiem vīriešiem. Sievietes dažreiz arī pieņem šo attaisnojumu, dodot priekšroku vainot dabu, nevis izprast attiecības. Tomēr šāds pieejas veids bieži noved pie pašapkaunošanās un situācijas pasliktināšanās: cilvēkus ar zemu pašvērtējumu neviens necieņo.
Dzīvnieku pasaulē nav sugu, kur vīrieši sākotnēji būtu poligāmi, bet sievietes monogāmas, vai otrādi. Cilvēka seksuālā atturība nav iedzimta, bet sociāli un audzināšanas veidota iezīme.
Poligāmija ≠ seksuālā aktivitāte
Seksuālā aktivitāte un poligāmija ir atšķirīgas lietas. Vīriešiem patiešām ir lielāka dabiskā seksuālā aktivitāte, ko nosaka hormons testosterons. Tas stimulē sacensību un aktivitāti ne tikai intīmā jomā, bet arī darbā, sportā, radošumā.
Jauni vīrieši biežāk izrāda interesi par dažādām partnerēm, tomēr pieaugšana un koncentrēšanās uz karjeru maina prioritātes. Līdz trīsdesmit gadu vecumam lielākā daļa vīriešu saprot, ka stabilas attiecības ar mīļoto sievieti sniedz vairāk apmierinājuma nekā nejaušas saites.
Monogāmija — izvēle, nevis upuris
Nobriedis vīrietis, kurš novērtē savu partneri un stabilitāti attiecībās, nedara "upuri", paliekot uzticīgs. Uzticība ir dabisks nobrieduma un apzinātības rezultāts, nevis nepieciešamība ģimenes vai pēcnācēju dēļ. Attaisnojums krāpšanai caur bioloģisko "poligāmiju" ir vienkāršošana un cilvēka dabu pazemināšana līdz dzīvnieku līmenim.
Monogāmās attiecības ir normāla dzīve, kas balstīta uz mīlestību, uzticību un savstarpēju cieņu. Izsistie "pa kreisi" nav noteikti ar dabu, bet ar audzināšanu, sociālajiem stereotipiem un prasmju trūkumu veidot nobriedušas attiecības. Tieksme uz monogāmiju atspoguļo cilvēka evolūciju no instinktīvās uzvedības uz apzinātu, harmonisku dzīvi.
Avots: e-w-e.one
