Viņa dziedāja pat cietumos.
Ludmila Gurčenko (1935. gada 12. novembris, Harkova — 2011. gada 30. marts, Maskava) bija, ir un vienmēr paliks vienīgā. Viņas neatkārtojamība, unikālums izpaudās ne tikai filmās, bet arī pašā viņas izskatā, kur trauslums, sievišķība, jūtīgums brīnumainā veidā apvienojās ar nesalaužamu iekšējo kodolu, kas vienmēr bija jūtams gan viņas varonēs, gan viņā pašā.
Ludmila Markovna bija dabiski apveltīta ar retu muzikalitāti, plastiskumu, viņa virtuoziski pārvaldīja balsi, izsmalcinātu žestu, ko ar tādu pašu dabisku grāciju starp mūsu aktrisēm prata izmantot tikai Ljubova Orlova, bet no ārzemju kino dīvām — Marlene Dietrich, Barbra Streisand, Shirley MacLaine, Liza Minnelli. Ludmila Markovna ar cieņu izteicās par šīm lieliskajām aktrisēm, neizdarinot nevienu no tām. Un, zinot tajā pašā laikā savu vērtību.
Eldars Rjazanovs, atklājot dzirkstošo talantu jaunajai Lūcijai Gurchenko filmā „Karnavalas nakts”, kuru tikai pirmajā iznākšanas gadā noskatījās 50 miljoni skatītāju, pamatoti uzskatīja, ka tādas aktrises kā viņa piedzimst reizi simt gados. Paša Gurčenko, kas prata dziedāt, dejot, sitot čeku, spēlēt uz akordeona, bajāna, ģitāras, klavierēm, ar šiku nēsāt senatnīgus un modernus tērpus, uzskatīja, ka ir dzimusi mūziklam. Bet muzikālā filma tajos gados, kad spoži uzplauka viņas zvaigzne, bija krīzes stāvoklī, šāda veida filmas parādījās reti. Var atcerēties „Meiteni ar ģitāru”, „Salmu cepuri”, „Debesu zvirbuļus”, „Burvju laternu”, „Tabakas kapteini”, „Viņas jaunības noslēpumu”, vēl pāris trīs filmas, kurās dažādos gados izcēlās Gurchenko. Bet vai uz tik retiem piedāvājumiem varēja izveidot repertuāru?
Par laimi, Gurčenko laikus saprata, ka pie muzikālo filmu trūkuma var palikt bez darba. Un viņa spēja „pārformatēt” sevi. Papildus viņai sekojošajam „mūzik-holļu” un komēdiju lomu mantojumam Gurčenko filmējās neuzkrītošās melnbaltās filmās „Darba ciemats”, „Baltijas debesis”, „Tiek būvēts tilts” un pakāpeniski spēja izaugt par lielu dramatisku aktrisi. Un ar laiku viņa izdzīvoja, izsūdzēja uz ekrāna caurstrāvojoši-bēdīgas, laika izsistās un tomēr savā veidā laimīgas sieviešu likteņus tādās kinolentēs kā „Vecās sienas”, „Divdesmit dienas bez kara”, „Pieci vakari”, „Sibiriada”, „Lidojumi sapnī un realitātē”, „Stacija diviem”, „Mīļākā sieviete mehāniķa Gavrilova” — mūsu kino šedevros, kas pacēla Gurčenko pašā augšā aktieru olimpā.
Tomēr Ludmila Markovna pārsteidza savus cienītājus ne tikai ar aktiermākslu, bet arī ar literāro talantu, kas tik spilgti izpaudās, rakstot viņai (izņēmuma kārtā ar roku!) grāmatas „Mana pieaugušā bērnība”, „Aplausi”, „Lūcija, apstājies!”.
Tā dzīvīgi, spilgti, atklāti neviens no mūsu aktieriem un aktrisēm, uzdrīkstos domāt, par savu karadarbību bērnībā, par mīļajiem vecākiem, par brīnišķīgo un mokošo profesiju nav uzrakstījis. Varbūt tikai Nonna Mordjukova, līdzvērtīga viņai radošā lieluma Krievijas kino otrajā pusē XX gadsimtā.
Visbeidzot, jāatzīmē arī Ludmilai Gurčenko piemītošais retums — spēja radīt ne tikai lomas, bet arī savu pašu likteni — pretēji neveiksmēm, nežēlīgajiem apstākļiem, kas pilnībā uznākuši uz viņas daļu. Caurspīdīgā no nepietiekamības meitene, kas pārdzīvoja vācu okupāciju Harkovā, bet pēc tam ieradās studēt VGIK ar tēva bajānu un, šķita, neiznīcināmo ukraiņu akcentu, viņa savā radošajā mūžā piedzīvoja gan galvu reibinošo slavu, kas viņu panāca pēc „Karnavalas nakts”, gan daudzu gadu aizmirstību. Un kinogenerāļu nekaunību, kas, aktrises atzīšanās, centās iekļūt viņai zem svārkiem. Un sabiedrības nodevību, kas viegli aizmirst un nodod savus vakardienas elkus. Un emocionālās traumas, un fiziskās traumas — tostarp kājas lūzumu filmēšanas laikā filmā „Māte”, kad kauls izrādījās sasists divdesmit fragmentos.
Gurčenko izgāja cauri visiem šiem pārbaudījumiem, nesūdzoties, neizliekoties par aktrises likteni, bet strādājot, skatoties un klausoties dzīvē un sevī. Ja nebija lomu kino — spēlēja teātrī. Izšķīrās ar „Mūsdienu” un pēc tam arī Kinoaktieru teātri — sāka biežāk uzstāties ar koncertiem. Dziedāja JĒK, rūpnīcās un raktuvēs, pat cietumos — tikai lai strādātu, tikai lai dotu iznākumu radošajai enerģijai, kas vārījās iekšā. Starp mēģinājumiem un ekspedīcijām viņa apguva jaunas dziesmas, izdeva vinila plates un diskus, rakstīja grāmatas un mūziku, filmējās televīzijā, spēlēja antirežijā, šuva ar rokām ekskluzīvas autoru kleitas — līdz dzīves beigām viņai uzkrājās vairāk nekā divi simti...
Un vienmēr metās jaunā filmā, kā ugunī (tas ir viņas paša salīdzinājums), dedzinot, pārkausējot sevi katrā lomā, izvairoties no atkārtojuma, pierast pie spēles automātiskajā režīmā. „Viņa par labu lomu varētu aizdedzināt savu māju, pati atnesīs petroleju, pēc tam būs tiesas process, nožēla, bet lomu viņa nospēlēs,” — teica par viņu Nikita Mihalkovs. Un, kad pēc filmas „Vecās vecenes” lomu gandrīz nebija (pienāca „nespēlējams” vecums), Gurčenko pati kā režisore un komponiste uzsāka filmu „Raibie krēslas”. Un 75 gadu vecumā to uzņēma! Tas, iespējams, ir visvēlākais un visnegaidītākais debija pasaules kinā.
„Ar viņu bija grūti strādāt,” — stāstīja man dramaturgs Viktors Merežko, kurš uzrakstījis Gurčenko vairākus scenārijus. — „Viņa bija neparedzama vārdos, vērtējumos un uzvedībā. Nekad nevarēja paredzēt, kā viņa reaģēs uz režisora piezīmi. Varēja strauji atšūt, vai pat nosūtīt prom, izmantojot nepublicējamu leksiku. Gadījās, ka, strādājot ar jauniem režisoriem, viņa pārņēma varu uz filmēšanas laukuma, kā tas bija filmā „Aplausi, aplausi” pēc mana scenārija, un sāka režisēt kino pēc sevis.
Neapšaubāmi, Gurčenko bija apsēsta ar darbu. Neļāva sev spēlēt pusspēku. Bet dažreiz viņas meklējumi noveda pie ekscentriskuma, pie efektīga ārējā zīmējuma. Bet to dažreiz ir nepieciešams dziļi paslēpt, lai atklātu varones iekšējo stāvokli. Lūcija bija dabisks dimants. Bet katrs dimants prasa apstrādi. Viņa cienīja un baidījās no Viktora Treguboviča, kurš atkal atklāja viņu 38 gadu vecumā filmā „Vecās sienas”, brāļi Mihalkovi, Rjazanovs, Menšovs, Romāns Balajans lieliski tika galā ar viņas skarbo dabu, Aleksandrs Germans stingri turēja viņu savās rokās. Nav nejauši, ka Gurchenko tieši pie viņiem nospēlēja savas labākās lomas.”
Pie Merežko vārdiem jāpievieno, ka Gurčenko personīgā dzīve arī izveidojās sarežģīti. Viņai nebija aktrises draudzeņu, viņa uzskatīja tās par konkurentēm. Viņa pati sevi dēvēja par sliktu māti, viņas spēku, emociju nepietika vienīgajai meitai. „Vai nu profesija, vai bērni,” — viņa teica un izvēlējās pirmo. Gurčenko uzskatīja sevi par vienmīli, bet bija precējusies sešas reizes. Starp viņas izvēlētajiem bija režisors Vasilijs Ordiņskis, scenārists Boriss Andronikašvili, dziedātājs Josifs Kobzons, aktieris Aleksandrs Fadejevs, mūziķis Konstantīns Kupeirveiss. Viņas dedzīgā sirds nomierinājās ar laulību ar producentu Sergeju Seninu, ar kuru viņa dzīvoja līdz savai nāvei, paliekot arī astotajā desmitgadē skaistuma un stila ikonai. Viņas josta, kā „Karnavalas naktī”, nepārsniedza 48 centimetrus.
„Saka, ka viņa arī dzīvē spēlēja zvaigznes lomu?” — es jautāju Sergejam Mihailovičam.
„Tas viss ir muļķības,” — viņš atbildēja. — „Jā, viņa bija pievilcīga, neļāva sev izsist. Vienmēr labi izskatījās. Skaisti uzņēma viesus. Bet tajā pašā laikā bija parasta sieviete — ar savām vājībām, ar labu „parasto” apetīti. Mīlēja pelmeņus, ceptu kartupeļu, maizītes, maizi, bagātīgi smērētu ar sviestu, tēju ar sešām karotēm cukura. Tas viss ir bada harkovska bērnības atbalss. Kas tajā ir zvaigžņots?
Cits jautājums, ka, kad viņa ienira lielā lomā, viņa sevī nesa jauno tēlu, kā grūtniecība. Atgriežoties mājās, viņa ne vienmēr varēja ātri pārslēgties uz ikdienas režīmu. Viņa veica iekšēju dialogu ar savu varoni. Bet tas nebija zvaigžņu atrautības izpausme — tas bija milzīgs radošs koncentrēšanās, kuram es visus divdesmit mūsu kopdzīves gadus delikāti centos netraucēt.”
Sergeja Senina pūliņiem dzīvoklī uz Patriaršiem, kur pēdējos gados dzīvoja Gurčenko, tika izveidots muzejs. Šeit viss palika tāds, kāds tas bija lielās aktrises dzīves laikā. Viņas fotogrāfijas uz sienām, koncertu tērpi un dizaineru apavi garderobē, izsmalcināti rotājumi, gleznu, pulksteņu, lampu, porcelāna trauku, urāna stikla izstrādājumu kolekcija, smaržas vannā, mīļā halāta un čību pie gultas. Izskatās, ka aktrise devās uz filmēšanu un tūlīt ielidos savā mājīgajā, apdzīvotajā mājas telpā. Bet Gurčenko nav ar mums jau gandrīz 15 gadus. Viņa aizgāja, paspējusi izteikt sevi un laikmetu.
