Filmā izspēlēts sižets par BLM.
Iznācis jauns amerikāņu režisora Ari Astera (39) filma «Eddingtona», kuras pirmizrāde notika šī gada maijā Kannu kinofestivālā. Viens no slavenākajiem šausmu filmu veidotājiem, kas strādā A24 studijas paspārnē, šoreiz uzņēmis žanru hibrīdu neovesterna, trillera un melnā politiskā satīra, iedvesmojoties no ziņām, kas vēl nav kļuvušas par vēsturi.
Jaunmeksika, pēdējais fronte. Mazajā pilsētā Eddingtonā pēdējo 150 gadu laikā gandrīz nekas nav mainījies: ja dosies pa labi — nonāksi indiāņu rezervātā (tur, protams, mūsu apgaismotajā laikmetā ir savi pārvaldes orgāni un sava policija), ja pa kreisi — priekšā, cik tālu acs sniedzas, izklājas tukša, vēl neapgūta zeme. Pašā Eddingtonā ielas ir tukšas, durvis aizslēgtas, iedzīvotāju skaits, kas ir nedaudz mazāks par divarpus tūkstošiem cilvēku, galvenokārt sēž mājās: pagalmā ir vēls 2020. gada maijs Covid laikā. Ja neskaita retās mašīnas un vēl retākos garāmgājējus, pilsēta atgādinātu pamestu vesternu dekorāciju.
Filmas galvenais varonis arī ir tradicionāls vesternam — šerifs Džo Kross (Hokins Fēnikss). Patiesībā viņš vispār neatgādina varonīgos kārtības sargus, kādus filmās spēlēja Džons Veins vai Gerijs Kūpers. Tas ir ne pārāk pārliecināts par sevi, bailīgs, aizkaitināts vīrietis, kurš savu amatu ieguvis mantojumā no mirušā vīramātes.
Savās politiskajās pārliecībās Džo drīzāk ir konservatīvs, bet patiesībā viņam nav īpašu pārliecību — viņš ir no tiem, kas «neinteresējas par politiku», bet dzīvē vadās pēc tradicionālajām amerikāņu vērtībām, piemēram, ģimenes, otrās grozījuma un stingras ticības tam, ka neviens nevar piespiest brīvu pilsoni brīvā valstī valkāt masku (īpaši, ja viņam, tāpat kā Džo, ir astma).
Pret Covid ierobežojumiem šerifs ir neapmierināts arī tāpēc, ka tos pilnībā atbalsta un to ievērošanu uzstāj Eddingtonas mērs Teds Garsija (Pedro Paskāls), kurš gatavojas pārvēlēšanai. Viņš ir tieši priekšējais cīnītājs par visu labo, tostarp, piemēram, krāsainā iedzīvotāju tiesībām, kas Eddingtonā sastāv no aptuveni četriem cilvēkiem, ieskaitot viņu pašu.
Patiesībā Teda ticība progresam nav gluži altruistiska: viens no galvenajiem viņa vēlēšanu kampaņas sponsoriem ir liela IT korporācija, kas vēlas uzbūvēt mūsdienīgu datu centru tukšajā zemē aiz Eddingtonas robežām. Mērs apgalvo, ka tas nesīs pilsētai attīstību un jaunas darba vietas. Viņa pretinieki, tostarp Džo, uzskata, ka tas viņu iznīcinās.
Bet vispirms Džo necieš Tedu dziļi personīgu iemeslu dēļ: kādreiz viņš satikās ar Luīzu (Emma Stouna), kas vēlāk kļuva par šerifa sievu, un neglīti viņu pameta, kā rezultātā viņa iegrima ilgstošā depresijā. Šajā stāvoklī viņa ir palikusi gandrīz divdesmit gadus vēlāk, kas padara Džo ģimenes dzīvi diezgan bezcerīgu. Turklāt pandēmijas ierobežojumu laikā viņa mājās pārcēlās vīramāte (Dīrdri O'Konnela), kas neizlaiž iespēju atgādināt, cik labāks šerifs un īsts vīrietis bija viņa priekšgājējs. Viss pārējais laiks viņa pavada, skatoties konspirāciju video internetā, uz kuriem viņa ietekmē arī Luīzu.
Internets filmā «Eddington» ir viens no galvenajiem varoņiem un galvenais sižeta virzītājs. Mēs visi atceramies izolācijas dienas, kas bija piepildītas ar bezgalīgu ziņu plūsmu un sociālo tīklu skatīšanos (šī ieraduma palika ar cilvēci arī tad, kad tai bija atļauts iziet no mājas).
Katrs no filmas varoņiem dzīvo, iegrimstot savā ekrānā: Teds ievieto tur savus vēlēšanu video, Džo skatās video par to, kā uzlabot attiecības ģimenē un par «īstajiem» koronavīrusa izcelsmes avotiem, Luīza arvien dziļāk iegrimst tīkla melnajā caurumā, nonākot pašpasludināta guru (Ostins Batlers) ietekmē, kas sludina visvarena pedofilu sazvērestības teoriju, bet Eddingtonas jaunieši no TikTok uzņem modernus progresīvus uzskatus par situāciju valstī.
Tieši internetā Džo veic atbildes triecienu Tedam, kurš publiski ir nonācis konfliktā ar viņu par trūkstošo masku: viņš, uz sievas un vīramātes lielo šausmu, paziņo par savu lēmumu arī kandidēt uz mēra amatu.
Situācija saspringst, un tad uz Eddingtonas ielām — no interneta — izplūst protesti ar saukli «Black Lives Matter». Tā kā melnādaino pilsētā, kā jau tika minēts, ir tikai divi vai trīs, tos rīko baltie pusaudži no labklājīgām ģimenēm, kas nepārtraukti atkārto, ka viņiem nav tiesību runāt apspiesto vārdā, bet dara tieši to. Šie protesti ir vispārīgi miermīlīgi, bet nostiprinātais kārtības stāvoklis jau ne tikai plaisā, bet sāk sabrukt gabalos.
Šī normālības pārvēršanās tās pilnīgā pretstatā ir fiksēta Ari Asterā, kura filma, neskatoties uz visām viņa autoriskā stila hiperbolām, vietām izskatās kā dokumentālā hronika (tomēr, ja kaut kas ir pierādījusi sociālās un politiskās notikumi pēdējo piecu gadu laikā ASV un pārējā pasaulē, tad tas ir tas, ka jebkura hiperbola bālē un saraujas salīdzinājumā ar realitāti).
Eddingtonā, kā Petri traukā, virmo visi tie paši procesi, kas notiek ārpus tā robežām. Režisora skatījums, kas tos aplūko zem mikroskopa, ir nežēlīgs: viņš neļauj atlaist ne labējiem, ne kreisajiem, parādot muļķību, morālo impotenci un liekulību, kas plaukst visās politiskā spektra malās. Un tajā pašā laikā viņš ir dīvaini empātisks: Džo, visā savā absurditātē un sūnainībā, līdz brīdim pat izraisa līdzjūtību, jo viņš, būtībā, ir parasts iedzīvotājs, ko ir ieguvusi vispārējā neprāta virpulī.
