Tas liek iekļaut diversiju Krievijas pret Vāciju vadošā hibrīdkara kontekstā.
Atbildību par Berlīnes diversiju uzņēmās Vulkangruppe, struktūra sena, bet ilgi snaudusi, bet pēdējā laikā aizdomīgi atdzīvojusies. Bez acīmredzama iemesla.
Vācijā samērā ātri pievērsa uzmanību dīvainībām grupas paziņojuma tekstā. Vācu eksperti un politiķi norādīja, ka vācu valodā uzrakstītais šī paziņojuma teksts lasās tā, it kā tas būtu pārtulkots no krievu valodas, nevis radīts cilvēku ar dzimto vācu valodu.
Krievu emigrantu aprindās šo viedokli vispilnīgāk izklāstīja Igors Ejdmans Facebook ierakstā.
Ir Bundestāga deputāta Roderiha Kizevetera viedoklis. Viņš norāda: pretējā mašīntulkošana no vācu uz krievu valodu sniedz gludāku un loģiskāku krievu valodas variantu nekā sākotnējais vācu teksts. Pēc viņa domām, tas var liecināt, ka teksts sākotnēji tika uzrakstīts krieviski. Pēc tam tas tika pārtulkots vāciski. Tas liek iekļaut diversiju Krievijas pret Vāciju vadošā hibrīdkara kontekstā. Mērķis – novājināt sabiedrisko konsensu Vācijā un graut demokrātisko spēku vienotību.
<iframe width="356" height="634" src="https://www.youtube.com/embed/4odSLxj8rhI" title="Кто на самом деле отвечает за блэкаут в Берлине - русский след" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>Raksturīga šajā sakarā ir sižeta uzpūšana par Berlīnes mēra tenisa spēli. It kā tam būtu liktenīga un izšķiroša nozīme elektroapgādes pārtraukuma lietā.
Mēs, iespējams, tajā dienā tenisu nespēlētu. Tomēr tajā neredzam lielu noziedzību. Toties mums nāk prātā cita stāsta epizode: par nesen aizdedzinātiem vadiem Šlossstrases metro stacijā daudzciestajā Šteglicē. Vai tur arī nebija diversija? Vairākas stacijas šajā līnijā joprojām nestrādā.
Igors Ejdmans uzdeva mākslīgajam intelektam analizēt šo grupas sākotnējo paziņojumu iespējamā krievu izcelsmē. Šādu analīzi sniedza mākslīgais intelekts. Citējam burtiski no Ejdmana ieraksta:
«Teksts lasās tā, it kā tas sākotnēji būtu uzrakstīts citā valodā, konkrēti krievu valodā, un pēc tam pārcelts uz vācu valodu, vietām neiekļaujoties vācu valodas normā. Vienlaikus tas slikti sakrīt ar tipisko vācu kreisi radikālo paziņojumu manieri, kuri parasti ir īsāki, kodolīgāki un valodiski vairāk lokāli.
Tekstā ir daudz garu, pārpildītu teikumu ar tēlu, darbības vārdu un vērtējumu pieaudzēšanu. Tas līdzinās krievu publicistikas tradīcijai. Tur frāze var ilgi attīstīties un apaugt ar morālām un emocionālām kārtām. Vācu radikālajos paziņojumos biežāk tiek lietota robaina struktūra: īsi teikumi, skaidras tēzes, minimāla retoriska slodze.
Vietā īsa ziņojuma par akciju teksts ir uzbūvēts kā manifests ar atkārtojošiem tēliem, gandrīz kā sprediķis. Tas ir tuvāk krievvalodīgajam politiskajam «vēstījumam», kur autors cenšas ne tik daudz izskaidrot rīcību, cik dot lasītājam vispārēju pasaules skatījumu.
Daudzas formulējumu kombinācijas skan kā tiešie tulkojumi. Vārdi un salikumi, piemēram «impēriskais dzīvesveids», «tehnoloģiskā ofensīva», «nepieciešamās aizsardzības akts», «starptautiskā solidaritāte», parādās kombinācijās un ar tādu patosu, kas nav raksturīgs vācu skatuves tradīcijai. Radās iespaids, ka autors domā citā valodas šablonā un meklē vācu ekvivalentus jau gatavām idejām.
Arī adresētā moralizēšana ir neparasta: atvainošana «nebagātajiem» un demonstratīvs līdzjūtības trūkums pret «bagātajiem». Vācu kreisi radikālo aprindu tekstiem parasti raksturīgāks ir vai nu atvainošanās neesamība vispār, vai formula «pret sistēmu, nevis pret cilvēkiem». Šeit jūtama uzruna ārējai auditorijai ar vienkāršotu shēmu «savējie un svešie».
Teksts aptver pārāk plašu tematu loku: klimats, enerģētika, digitalizācija, mākslīgais intelekts, migrācija, pasaules politika, korporācijas, līderu saraksti. Vācu kreisi radikālie teksti arī var būt plaši, taču biežāk tie turas pie vienas vai divām līnijām un stingri sasaista tās ar lokālo kampaņu. Šeit rodas sajūta par publicistisku audeklu, kur viss ir savstarpēji saistīts kopējā efekta vārdā.
Lielu pasaules līderu uzskaitījums vienā rindā ar vienādu intonāciju atgādina krievvalodīgās polemikas paņēmienu — emocionālā «ienaidnieku dēļa» veidošanu. Vācu skatuvē saraksti parasti ir vai nu tematiskā ierobežoti, vai tiek lietoti ironiski. Šeit tas nav satīra vai analīze, bet emocionāls plūdums.»
