Šīs specoperācijas ir vērstas galvenokārt uz publisku cilvēku kompromitāciju.
Rindā gadījumu, kad Eiropā un ne tikai tiek atklāti Krievijas FSB aģenti, parāda: aiz katra no tiem slēpjas vesela stāsts — gan sagatavošanas, gan iekļaušanas. Vai šobrīd pastāv draudi krieviem Eiropā, un vai tie nāk no tiem, kas piekrīt sadarboties ar FSB vai GRU? Bijušais krievs, politologs Aleksandrs Morozovs, intervijā Radio Polska skaidro.
Aleksandrs Morozovs: Šajā problēmā ir trīs puses. Pirmā — tajā, ka Krievijas specdienesti un Baltkrievijas KGB nekad nepārtrauks informācijas vākšanu par politisko opozīciju, sabiedriskajām personām un neatkarīgajiem žurnālistiem ārpus valsts. Tas attiecas uz Krieviju, gan FSB, gan militāro izlūkošanu. Daudzos gadījumos informācijas vākšana notiek paralēli citiem uzdevumiem, kas tiek uzdoti aģentiem. Otrā puse — ja salīdzina Krievijas un Baltkrievijas emigrāciju, var pamanīt, ka Baltkrievijas KGB veic aktīvākas operācijas pret Baltkrievijas diasporu nekā FSB pret Krievijas emigrantiem.
Mēs zinām gadījumus, kad cilvēki pazūd — viņus izsauc atpakaļ. Runājot par krieviem, Eiropas specdienesti, saņemot informāciju par plānotajām akcijām pret opozīcijas līderiem, parasti brīdina viņus un veic preventīvus pasākumus, lai novērstu atentātus vai provokācijas. Eiropas drošības dienesti, spriežot pēc zināmiem epizodēm, kopumā tur situāciju kontrolē.
Tāpēc pēdējā laikā mēs redzam publikācijas, kurās uzsvērts: Krievijas specdienesti arvien aktīvāk izmanto cilvēkus ar citiem paseiem, ne tikai Krievijas. Tas var būt jebkuri dokumenti, tostarp Eiropas Savienības valstu pases. Cilvēkiem maksā naudu, uzdod dažādus uzdevumus — no novērošanas līdz akciju veikšanai pret opozīcijas pārstāvjiem vai citiem mērķiem, kas noteikti Maskavā. Raksturīgs piemērs — kunga Rubcova stāsts, kas tika apmainīts un atgriezās Krievijā. Polijas izmeklēšana parādīja, ka viņš veica vairākus uzdevumus: vāca sensitīvu informāciju par robežu, nodeva datus par Krievijas opozīciju un, iespējams, piedalījās citās operācijās.
- Kā domājat, cik plaša ir šī tīkls? Galu galā, cik es saprotu, FSB un KGB vervē ne tikai krievus — ir arī ukraiņi un baltkrievi.
Aleksandrs Morozovs: Es neesmu drošības speciālists, tāpēc varu runāt tikai kā novērotājs. Mēs dzīvojam laikmetā, kad kiberspiegošana un informācijas pieejamība ir pavisam cita nekā agrāk. Tāpēc cilvēku aģentu loma ir ievērojami samazinājusies salīdzinājumā ar pagātni — digitālā izlūkošana sniedz vairāk iespēju.
Tomēr specdienesti joprojām turpina vervēt atsevišķus cilvēkus, īpaši opozīcijas vidē — ne tik daudz klasiskai spiegošanai, cik provokācijām. Visbiežāk šādus cilvēkus izmanto, lai diskreditētu, kompromitētu citus opozīcijas darbiniekus, izplatītu viltus ziņas vai radītu konfliktus iekšējā emigrantu kopienā.
- Tātad būtībā mērķis ir sastrīdēt opozīciju ar opozīciju un ieviest Krievijas naratīvus Eiropā?
Aleksandrs Morozovs: Jā, pilnīgi pareizi. Šīs specoperācijas ir vērstas galvenokārt uz publisku cilvēku kompromitāciju, diskreditējošas informācijas vākšanu, ko var izmantot vajadzīgajā brīdī. Tas vairs nav spiegošana klasiskā izpratnē, bet politiski instrumenti specdienestu cīņai ar opozīciju.
- Vai pie jums personīgi kādreiz vērsās ar līdzīgiem piedāvājumiem?
Aleksandrs Morozovs: Nē, nekad. Domāju, ka neesmu viens — lielākajai daļai arī neviens nav vērsies. Nav vērts pārspīlēt draudu apmērus un uzskatīt, ka Krievijas specdienesti ir visvareni un darbojas visur. Tā nav, vismaz manā pieredzē.
- Šobrīd daudzi analītiķi raksta, ka Krievija pastiprina savas hibrīdās uzbrukumus Eiropā. Vai ir iespējams tam sagatavoties?
Aleksandrs Morozovs: Jā, karš, ko Kremlis vada pret Ukrainu, faktiski ir karš pret Eiropu. Šobrīd Eiropā to saprot — jau ceturtajā kara gadā. Kremlis paplašinās hibrīdkara darbības, īpaši neveiksmju fonā uz frontes. Manuprāt, Eiropas valdības gatavojas trim galvenajiem šī kara virzieniem.
Pirmais — kibertīklu cīņa. Jau tagad notiek iebrukumi tīklos ne tikai datu iegūšanai, bet arī diversijām: mēģinājumiem izraisīt blackout vai paralizēt banku sistēmas.
Otrais virziens — informācijas, vai naratīvā kara. Tas notiek pastāvīgi, bet Kremlis noteikti mēģinās paaugstināt tā intensitāti, aktīvāk ietekmējot sabiedrisko viedokli.
Un trešais — drošības sistēmu testēšana: militāro un robežu. Tas var būt provokācijas Baltijas jūrā, mēģinājumi šķērsot robežas, "nejauši" incidenti vai triecieni kādas ES valsts teritorijā. Viss tas ir daļa no stratēģiskā spiediena.
