«„Skrēju pa savu parasto celiņu sporta zālē. Un tad izdzirdu smieklus. Atskatījos. Iedeguši, tetovēti puiši ap 40 ienāca sporta zālē, sasaucoties savā starpā. Ar prieku noskatījos un turpināju skriet. Kur nu man turpināt skatīties... Nav mana vecuma kategorija...“, tā mana draudzene nedaudz virs 50. Skaista, sirsnīga un gudra. Tā mēs — skaistās, sirsnīgās un gudrās — ievietojam sevi rāmjos. Ieslēdzam stereotipos un, acis nodūrušas, skrienam. Skrienam pa sporta zāles celiņu, pa ielu pēc darba mājās, no rīta atpakaļ... Pa dzīvi skrienam un domājam, kas ir mums domāts un kas nav,» raksta Mūrniece.
Viņa norāda, ka sievietei sevi nevajag ierobežot, jo dāmām ir domāts viss, ko viņas gribētu. Pirmkārt, pašu dzīve. Sievietei sevi ir jāmīl. Jāļaujas tam, kam nekad iepriekš viņas nemaz nenoticētu. Jāļaujas mirklim.
«Mums ir tik gadu, cik pašas izdomājam. Kad priecājamies par dzīvi, tā mūsu grumbiņas izlīdzina. Kad atļaujamies pacelt acis un pieņem to, kas atnācis, mēs aizmirstam par to, kā „vajadzētu būt“. Ir tieši tā, kā pašas dzīvojam. Paceltu galvu ņemam to, ko dzīve sagādājusi. Pat ja tas nav uz mūžu. Mirklis ir svarīgs,» pauž Mūrniece.
Portāls VS.LV nenes atbildību par komentāru saturu.
Pievienojiet komentāru
Anonīmi komentāri
Atbilēt
Anonīmi komentāri