Mūsdienu vilki varētu būt «izcēlušies» no Sibīrijas, pēc Krievijas zinātnieku paziņojuma. Viņu priekšteči dzīvoja ziemeļaustrumu Āzijā un no turienes migrēja uz Eiropu un Ziemeļameriku.
Ģenētiskā analīze parādīja, ka vilku un suņu līnijas atšķīrās apmēram pirms 28 tūkstošiem gadu. Galvenie suņu izplatības centri bija Tuvie Austrumi un Vidusāzija.
Zinātnieki izsekoja gēnu plūsmu vilku ciltskoksnē desmitiem tūkstošu gadu. Pētījuma rezultāti parādīja, ka vilki, kas vecāki par 23 tūkstošiem gadu, vairāk līdzinās Sibīrijas nekā Eiropas vai Vidusāzijas vilkiem.
«Mūsu rezultāti liecina, ka Sibīrija kalpoja par avotu, bet Eiropa — par noteci migrācijai visā vēlā pleistocēnā,» norādīja pētījumu grupas loceklis, Saha (Jakutija) Republikas Zinātņu akadēmijas mammutu faunas pētījumu nodaļas vadītājs Alberts Protopopovs.
Liela daļa visu eirāzijas vilku ciltskoksnes izveidojās pirms 25 tūkstošiem gadu. Pētījums arī parādīja, ka vilki spēja izvairīties no masveida izmiršanas. Ģenētiskā analīze norādīja uz senajiem vietējiem priekšgājējiem, kuru līnijas turpinās līdz mūsdienām.
Zinātnieki norādīja, ka vilku un kojotu atšķīrās aptuveni pirms 700 tūkstošiem gadu. Daudzi Ziemeļamerikas vilki, gan senie, gan mūsdienu, līdzinās šiem radiniekiem.
Ledus laikmetā Beringa jūras šaurums izžuva un pārvērtās par sauszemes tiltu, pa kuru Sibīrijas vilki pirms 70–11 tūkstošiem gadu varēja nokļūt Aljaskā. Tomēr pētnieki nenoskaidroja gēnu plūsmu pretējā virzienā.
Iepriekš zinātnieki analizēja suņu pieradināšanas procesu un saistīja to ar ģenētisku mutāciju.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru