Starptautiska pētnieku grupa no Nīderlandes, Lielbritānijas un Vācijas universitātēm veica eksperimentu, lai noskaidrotu, kā košļāšana ietekmēja cilvēka evolūciju. Zinātnieki mērīja, cik daudz enerģijas tiek patērēts, košļājot dažādas cietības pārtiku. Viņu secinājumi liecina, ka cilvēki atrada veidu, kā samazināt enerģijas izdevumus šim procesam, kas atspoguļojas mūsu sugas attīstībā un ārienē.
Cilvēki košļā aptuveni 35 minūtes dienā, kas gadā veido nedaudz vairāk nekā nedēļu. Tajā pašā laikā mūsu tuvākie dzīvie radinieki primātu vidū — šimpanzes — šim procesam tērē 4,5 stundas dienā, bet orangutāni — apmēram septiņas stundas, kas ir 10–12 reizes vairāk nekā cilvēkam. Šīs atšķirības košļāšanas paradumos mudināja speciālistus izpētīt, kādā evolūcijas ceļā cilvēki tajā gāja un kāpēc.
Košļāšana padara barības vielas pieejamas mūsu gremošanas sistēmai ne tikai sasmalcinot, bet arī apstrādājot pārtiku. Tomēr, kā jebkurš process, tā prasa enerģijas patēriņu.
Lai izmērītu šos izdevumus, komanda izmantoja ventilējama kupola sistēmu, kas līdzinās skafandra ķiverei. Eksperimenta dalībnieki to uzlika, un ar speciālām caurulītēm reģistrēja skābekļa un oglekļa dioksīda daudzumu. Tā kā visi vielmaiņas procesi prasa skābekli un ražo oglekļa dioksīdu, gāzu apmaiņa ir ērts rādītājs izdalītajai enerģijai.
Pēc miera stāvokļa mērījumiem brīvprātīgajiem deva divu veidu košļājamās gumijas — mīkstu un cietu. Abas bija bezgaršīgas, lai eksperimentā neveidotos papildu enerģijas izdevumi no kuņģa, kas gatavojas sagremot garšīgu ēdienu.
15 minūšu laikā, košļājot mīkstāko materiālu, metabolisma ātrums pieauga par 10%. Cieta gumija tikpat ilgi košļājot izraisīja metabolisma pieaugumu par 15% salīdzinājumā ar miera stāvokli. Tas nozīmē, ka process prasīja būtiski vairāk enerģijas.
«Es negaidīju tik lielu atšķirību! Pat nelielas izmaiņas materiāla īpašībās, ko jūs košļājat, var novest pie ievērojama enerģijas patēriņa pieauguma, un tas mums uzdod veselu Visumu ar jautājumiem,» sacīja Adams van Kasteren, Mančestras universitātes pētnieks.
Lieli metabolisma izdevumi, visticamāk, ietekmēja evolūciju. Jo īpaši cilvēki iemācījās apstrādāt pārtiku: sasmalcināt to ar instrumentiem, gatavot uz uguns (vārīt, cept), padarot to mīkstāku, un izvēlēties optimālus augus audzēšanai.
Visi šie soļi palīdzēja samazināt slodzi ne tikai uz mūsu žokļiem, bet arī uz organismu kopumā: iegūt vairāk enerģijas no pārtikas, tērējot mazāk enerģijas košļāšanai.
Galvaskauss kļuva smalkāks salīdzinājumā ar citiem primātiem, bet žokļi, zobi un košļājamie muskuļi — mazāki. Pētījuma autori norāda, ka cilvēks izvēlējās iemācīties košļāt ne tik daudz stiprāk, cik efektīvāk, un tas galu galā mainīja arī viņa izskatu.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru