Zivis izvada no organisma liekos sāļus.
Vienā litrā jūras ūdens ir aptuveni 35 gramu sāls, galvenokārt galda sāls. Tomēr lielākajai daļai jūras zivju asinīs un audu šķidrumā sāļu koncentrācija ir trīsreiz zemāka.
Tas rada ievērojamu osmotisko spiedienu, kas «izsūc» ūdeni no zivs organisma. Lai gan zivs virsmas pārklājums kavē šķidruma zudumu, neliels ūdens daudzums tomēr zūd caur žaunām, gļotām un ekskrementiem.
Lai kompensētu šo zudumu, zivis dzer jūras ūdeni un organismā to «atsāļo», izvadot liekos sāļus — daļēji caur zarnu, bet galvenokārt caur žaunām. Par šo procesu atbild īpašas Keisa–Vilmēra šūnas, kuru membrānās atrodas proteīni, kas izvada sāļu jonus ārējā vidē.
Tā kā sāļu pārvietošanās notiek virzienā uz jūras ūdeni (kur sāļu koncentrācija ir augstāka), tas prasa enerģiju. Saldūdens zivīm tie paši proteīni darbojas pretējā virzienā, uzņemot jonus no ārējās vides. Pārejošajām zivīm, kas nārstam migrē no jūrām uz upēm vai otrādi, šie proteīni pārslēdzas starp abiem režīmiem.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru