Siltuma ražošana dzīvnieka organismā ir proporcionāla tā masai, t.i., tilpumam, savukārt siltuma atdeve ir atkarīga no virsmas laukuma. Palielinoties dzīvnieka izmēram, ķermeņa tilpums pieaug proporcionāli lineārā izmēra kubam, kamēr laukums pieaug proporcionāli kvadrātam, kas notiek krietni lēnāk.
Mezozoja ēras laikā sauszemes izvietojums un okeānu straumju shēma nodrošināja siltu klimatu gandrīz visā Zemes virsmā. Tādējādi rāpuļi, dienā uzsilstot savas aktivitātes un saules siltuma dēļ, naktī nepaspēja atdzist.
Tas ļāva viņiem izmantot siltasiņu dzīvniekiem raksturīgās priekšrocības, netērējot enerģiju ķermeņa temperatūras uzturēšanai. Tomēr tā ir tikai viena no hipotēzēm.
Atstāt komentāru