Visi tie ir ģenētiski ļoti tuvi, lai gan dzīvoja ar cilvēkiem no dažādām kultūrām.
Visvecākās suņu atliekas — precīzāk, suņu atlieku komplekss — atklāja izrakumos centrālajā Turcijā mednieku‑vācēju apmetnē: tieši virs cilvēku atliekiem bija aprakti trīs kucēni. Taču to kauli bija tik mazi, ka bija grūti noteikt, vai tie pieder suņiem vai vilkiem. Sarežģītību radīja tas, ka atradnes vecums bija aptuveni 15 800 gadi.
Pastāv izplatīta hipotēze, ka suņu domesticēšana (vilka pārvēršana par suni) sākās aptuveni pirms 15–16 tūkstošiem gadu. Ja balstās uz šo datējumu, Turcijas kucēni ar ļoti lielu varbūtību būtu bijuši vilku mazuļi.
Tomēr ģenētiskie pētījumi parādīja, ka Turcijā atrada tieši suņus. No tūkstošiem gadu veciem atlieku var izvilkt un nolasīt DNS, un nesenā rakstā žurnālā Nature aprakstīti DNS analīzes rezultāti par Turcijas suņiem, kā arī atlieku, kas atrastas Anglijas dienvidos un Šveices ziemeļos (to vecums attiecīgi apmēram 14 300 un 14 200 gadi).
Šī nav pirmā reize, kad iespējamos senos suņus pārbauda ar paleogenētiskajām metodēm. Bieži vien „suņi” tādai pārbaudei nepaciet, un ilgu laiku senāko suņu atlieku rekords piederēja atradnei Krievijas ziemeļaustrumos ar vecumu aptuveni 11 000 gadu. Tagad tomēr visas trīs atradnes — no Turcijas, Anglijas un Šveices — izrādījās īsti suņi. Turklāt visi tie ģenētiski ir ļoti tuvi, lai gan dzīvoja ar cilvēkiem no dažādām kultūrām. DNS atšķirība starp suņu saimniekiem no Anglijas un Turcijas bija lielāka nekā starp pašiem dzīvniekiem.
Papildu DNS analīze parādīja radniecību starp angļu un šveiciešu atradnēm un citiem apmēram 14 000 gadu veciem atlieku paraugiem no Vācijas un Itālijas. Iespējams, ka visām tām ir kopīgs priekštecis — kāds «pra‑suns», kas vairs nebija vilks, bet bija pilnīgi mājdzīvniecisks, tomēr vēl neizpaudās ar specializētu šķirņu iezīmēm.
Šie dzīvnieki un viņu saimnieki dzīvoja laikā, kad uz Eiropu vēl nebija sasnieguši Tuvo Austrumu zemkopji‑pārcēlāji, kuriem arī bija savi suņi. Ierodnieki gandrīz pilnībā izspieda iepriekšējos Eiropas iedzīvotājus — mūsdienu cilvēku DNS saturā agrīno eiropiešu īpatsvars ir ļoti neliels. Savukārt suņi sajaucās citādi: citā rakstā, arī publicētā žurnālā Nature, norādīts, ka dzīvniekiem, kas dzīvoja šeit pēc zemkopju ierašanās, tikai puse no viņu Eiropas priekšteču DNS tika aizvietota ar Tuvo Austrumu suņu gēniem. Var pieņemt, ka vietējie suņi ierodniekiem iepatikās, un viņi tos neaizstāja ar saviem.
Runājot par suņu ģenētiku, var piebilst, ka gandrīz visiem mūsdienu suņiem joprojām saglabājas neliela vilka daļa — par to mēs rakstījām pagājušā gada nogalē. Lai suns būtu suns, vilka īpatsvaram tajā būtu jābūt pēc iespējas mazākam. Tomēr vilka pēdas mūsdienu šķirņu genomos ir diezgan pamanāmas, un tās redzamas ne tikai medību šķirnēs, bet arī tādās kā franču buldogi vai čihuahua.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/traYAGi2NfA?si=bDv1Vd-gSm7baS1W" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
