Mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim ar absolūtu pārliecību, vai suņi redz sapņus tajā pašā nozīmē, kā mēs tos redzam — viņi nevar pastāstīt par savām nakts pieredzēm vai piedalīties sapņu analīzes sesijā. Tomēr zinātniekiem ir pieejami netieši pierādījumi, kas ļauj pieņemt, ka suņi patiešām spēj redzēt sapņus.
Atbilde uz šo noslēpumu slēpjas smadzeņu aktivitātē miegā. Posmu, kad smadzenes ir visaktīvākas un tiecas veidot sapņus, sauc par ātru acu kustību fāzi (REM — no angļu rapid eye movement). Ne visi dzīvie organismi nonāk šajā fāzē, bet lielākā daļa zīdītāju — tajā skaitā suņi — to regulāri piedzīvo. Turklāt pētījumi liecina, ka suņu smadzeņu viļņi REM fāzē daudzviet līdzinās tiem, kas tiek fiksēti cilvēkam spilgto sapņu brīžos.
Tā kā suņi demonstrē mums līdzīgu miega struktūru un smadzeņu reakciju, loģiski pieņemt, ka arī viņi piedzīvo sapņus — iespējams, atceroties pagājušās dienas notikumus, pastaigas, rotaļas vai tikšanās ar citiem dzīvniekiem un cilvēkiem.
To liecina arī miegaino suņu ķermeņa reakcijas: astes vizināšana, kāju, purna un ausu vieglas kratīšanās, kā arī izdotās skaņas — rejšana, rūkoņa, čīkstēšana, žēlošanās. Reizēm šķiet, ka tie skrien miegā vai piedzīvo spēcīgas emocijas. Ko tieši tie «redz» — paliek mīkla. Un, iespējams, tā arī paliks, kamēr kāds nemācīs suni stāstīt par saviem sapņiem.
