Iepriekš tika uzskatīts, ka ritma un takta sajūta mūzikā ir tīri cilvēciska iezīme. Tomēr jauns pētījums rāda, ka arī žurkām piemīt šī spēja. Šis atklājums padziļina mūsu izpratni par dzīvnieku prātu un mūzikas un dejas izcelsmi.
Tokijas universitātes pētnieki Japānā atklāja, ka žurkas, līdzīgi cilvēkiem, nespēj pretoties ritmiskiem muzikāliem skaņdarbiem, demonstrējot savu iedzimto takta izjūtu. «Žurkas izrādīja dabisku — t.i., bez iepriekšējas sagatavošanas vai mūzikas iedarbības — kustību sinhronizāciju,» norādīja doktors Hirokazu Takahashi.
«Mūzika būtiski ietekmē smadzenes, kā arī emocijas un kognitīvos procesus,» piebilda Takahashi. Lai gan agrāk bija gadījumi, kad dzīvnieki dejoja pie mūzikas — sociālajos tīklos ir daudz piemēru — japāņu zinātnieku pētījums kļuva par vienu no pirmajiem zinātniskajiem darbiem, kas veltīts šim fenomenam.
Rakstā, kas publicēts žurnālā Science Advances, desmit žurkām uzstādīja bezvadu mini-akselerometrus, lai izsekotu pat mazākajām galvas kustībām. Pēc tam tām atskaņoja vienminūtes fragmentus Mocarta sonātei diviem fortepijoniem re mažorā, bet četros dažādos tempos: 75%, 100%, 200% un 400% no oriģinālā ātruma. Pētījumā piedalījās arī divdesmit brīvprātīgo.
Zinātnieki pieņēma, ka žurkas priekšroku dos ātrākiem muzikāliem skaņdarbiem, jo viņu organisms, tostarp sirdsdarbība, darbojas ātrākā tempā nekā cilvēkam.
Pārsteidzošas radības
Tomēr rezultāti parādīja, ka gan žurkas, gan cilvēki demonstrēja optimālu kustību sinhronizāciju mūzikas tempā diapazonā 120–140 sitieni minūtē (120–140 bpm), kas ir tuvu sākotnējiem 132 sitieniem minūtē kompozīcijā Mocarts. Pētījuma grupa arī norādīja, ka žurkas un cilvēki sinhroni šūpoja galvu, bet galvas kustību līmenis samazinājās, palielinoties mūzikas ātrumam. «Mēs pieņēmām, ka īslaicīgā smadzeņu adaptācija saistīta ar sitienu noregulēšanu dzirdes garoziņā. Mēs spējām to izskaidrot, pielāgojot mūsu datus par neironu aktivitāti matemātiskajam adaptācijas modelim,» paziņoja pētnieki.
«Turklāt mūsu adaptācijas modelis parādīja, ka, reaģējot uz nejaušām klikšķu secībām, maksimālā kustību prognozēšanas efektivitāte žurkām novērojama, kad vidējais intervāls starp stimuliem (laiks starp viena stimuli beigu un cita sākumu) bija aptuveni 200 milisekundes (viena tūkstošdaļa sekundes), kas atbilst starpnošu intervālu statistikām klasiskajā mūzikā,» skaidro zinātniskajā darbā.
Tagad komanda plāno izpētīt, kā citi mūzikas aspekti (melodija un harmonija) ietekmē smadzeņu dinamiku. «Kā inženieri mani arī interesē mūzikas izmantošana laimīgas dzīves radīšanai,» paziņoja Takahashi.
