Raivis Dzintars uzrunā tautu internetā saistībā ar Covid-19

1️⃣ Riskēšana ar citu cilvēku dzīvībām NAV drosme!

Ņemot vērā, ka daudzi garus rakstus līdz galam nelasa, sākšu ar šo. Šajā laikā dzīvošana pēc vecajiem paradumiem nav drosme. Drosme ir spēja riskēt ar savām interesēm, savu veselību vai dzīvību, lai (!) palīdzētu citiem. Šajā gadījumā ierasto rīcību (uzturēšanos publiskās vietās, sarokošanos, tuvas distances uzturēšanu) parasti saglabā cilvēki, kuri paši nav riska grupās, bet, kļūstot par infekcijas pārnēsātājiem, riskē ar citu dzīvībām – ne tikai ar senioru, bet arī gados jaunu cilvēku un bērnu, kuriem dažādu iemeslu dēļ šis vīruss var izrādīties liktenīgs.

2️⃣ Valdības neliktu ierobežojumus, ja nebūtu ļoti nopietna iemesla.

Arī manās sociālo tīklu ziņu lentēs parādās viedokļi, ka jaunais vīruss ir “tā pati gripa”, bet valstu valdības ar noteiktajiem ierobežojumiem nepamatoti sagraujot ekonomikas. Protams, ekonomika visā pasaulē cietīs ļoti smagi un neviens nezinām, cik. Bet, lai cik ļauna nešķistu valdība, tā nekad negraus savas valsts ekonomiku labprātīgi. Ekonomiskās grūtības, bezdarbs, algu kritums… tas viss būtiski mazina valdošo politiķu iespējas būt pārvēlētiem. Uz to gatavība iet ir tikai tad, ja iemesls ir ļoti nopietns. Atpakaļgaitu savai bravūrai ieslēdz pat tādi lielvalstu vadītāji, kurus pazīstam kā “cietos večus”, kas “uz kompromisiem neiet”. Vīrusa izplatības ātrums un neskaidrā daba paralizē arī ļoti bagātu valstu veselības sistēmas un rada traģiskas sekas. Pat ja vīruss izrādīsies neapturams, kopējā cīņa ir tā izstiepšana laikā, lai sistēma spētu jaunajiem apstākļiem pielāgoties, vēlams, tiktu izgudrotas zāles un vakcīna.

3️⃣ Inficēt citus var arī caur datoru.

Šī ir tā situācija, kad dažādas dezinformācijas izplatīšana no sīka huligānisma var kļūt par nopietnu noziegumu. Dažādas sazvērestības teorijas, lielīšanās ar to, ka mediķu aicinājumi mainīt paradumus netiek ievēroti, viedokļi par to, ka šis vīruss ir “tikai gripa”, un līdzīgas izpausmes sociālo tīklu lentēs nav tikai rakstītāja viedoklis. Tā ir informācija, kas var ietekmēt citu cilvēku uzvedību. Tā ir informācija, kas var tikt izplatīta tālāk gluži kā vīruss, līdz kādā no ķēdes posmiem rezultēties cilvēku smagā saslimšanā. Arī dalīšanās ar šādiem ierakstiem (share) un pat pozitīvs tā novērtējums (like) iedod paātrinājumu mašīnai, kas ar lielu varbūtību ietrieksies dzīvu cilvēku pūlī. Pretošanās šādai informatīvai inficēšanai ir atsekošanās no tās izplatītāja.

4️⃣ Gudrība ir spēja pielāgoties mainīgiem apstākļiem, saglabājot savas vērtības.

Bieži dzirdēta pamatota kritika izglītības sistēmai, ka tā nepietiekami iemāca apgūto saturu pielāgot jaunās nestandarta situācijās. Jaunais izglītības saturs ir mēģinājums to risināt – attīstīt skolēnos tās īpašības, kas ļauj pēc iespējas ātrāk pielāgot savas zināšanas, prasmes un attieksmi strauji mainīgām situācijām. Šodien šī prasme mums supertempā jāapgūst ikvienam. Jo ātrāk pieņemsim, ka pasaule vēl ilgi nebūs tāda, kāda tā bija, jo labāk mums un mums tuvajiem. Un ja tā ir citādāka, tad kaut kam un varbūt daudz kam būs jāmainās mūsu ikdienā, uzvedībā un domāšanā.

5️⃣ Noliegšana, skumjas, dusmas, pielāgošanās…

Lai arī situācija ir jauna, sajūtas, ko tā rada, mēs atpazīstam. Katram mums ir bijis tā, ka kaut ko izplānojam, gaidām, rēķināmies, un tad kaut kas negaidīts šīs ieceres izmaina un liek saprast, ka realitāte būs pavisam cita. Iestājas tā dēvētais “nulles punkts”, kurā apjaušam, ka nebūs vairs kā agrāk, bet vēl nezinām, kā būs. Situācijas neatzīšana, skumjas, dusmas un pielāgošanās jaunajiem apstākļiem ir fāzes, kam vairumam šādās situācijās jāiziet cauri. Tas diemžēl notiek dažādos tempos, turklāt nereti mētājoties no vienas fāzes uz citu. Jāapzinās, ka cilvēku sadarbība šajos apstākļos var būt apgrūtināta, jo, piemēram, cilvēkam, kurš ir noliegšanas fāzē, būs grūti saprasties ar skumjo, bet dusmu fāze ir grūti apvienojama ar pielāgošanos. Lai cik banāli tas neizklausītos, šis laiks prasa iecietību vienam pret otru. Ja saprotam, kas ar mums notiek, ir vieglāk aizskaitīt līdz desmit un vienkārši nogaidīt. Cilvēki, kurus pazinām kā gudrus un nosvērtus, var pēkšņi izpausties negaidīti un haotiski. Ne tāpēc, ka viņos būtu pamodies kas ļauns vai destruktīvs. Tāpēc, ka šajā kolektīvajā eksāmenā esam ierauti mēs visi, un salikt lietas pa plauktiņiem prasīs laiku.

6️⃣ Kādas jaunas iespējas šī situācija dod?

Tas ir jautājums, kas var palīdzēt izrāpties no upura pieejas un ātrāk nonākt pie atbildības pieejas. Upuris koncentrējas uz tām iespējām, kādas nekad nav bijušas vai ir zaudētas. Atbildība nozīmē uzmanību fokusēt uz to, kādas iespējas ir un kādas radušās no jauna. Varbūt tas ir laiks vairāk parunāt ar tuviem cilvēkiem. Iemācīties kādu jaunu svešvalodu. Uzrakstīt ar roku vēstuli cilvēkiem, kam citādi nekad nebūtu atlicis laika. Klātienē ar ģimenes locekļiem vai attālināti ar draugiem uzspēlēt kādu galda spēli. Vairāk sportot. Pievērsties labdarībai. Radīt jaunu biznesa ideju. Mierīgi pārdomāt dzīvi un saprast, kas tiešām ir svarīgs un kas ne. Ir lietas, kas cilvēkus vieno, un ir, kas šķir. Nekad nebūsim vienādi, un vienādas nebūs katra iespējas. Arī jaunajos apstākļos varēsim atrast gan kaimiņu ar “zaļāku zālienu”, gan “mazāk zaļu”. Ko pamanīt pirmo, joprojām būs mūsu rakstura un izvēles jautājums. Atšķirīgais saglabāsies, bet kopīgs joprojām visiem paliks tas, ka mēs jebkuros apstākļos varam atrast veidu, kā tos vērst sev, saviem tuvajiem, savām vērtībām un mērķiem par labu.

6️⃣ Neredzamais pretinieks tiks uzvarēts, bet līdz tam…

Valsts prezidents Egils Levits iedvesmojošā uzrunā pauda paļāvību uz savu tautu un tās pašdisciplīnu, kā arī atgādināja, ka vienu dienu šis pārbaudījums beigsies. Mūsu senči ir izturējuši daudz grūtākas dienas, un mēs tiksim cauri arī šīm. Taču atcerēsimies, ka dzīve šajā brīdī nav nolikta uz pauzes! Tā turpinās katru dienu un stundu, arī ārkārtas stāvoklī, tā turpinās pašizolācijā, turpinātos arī karantīnā un četrās sienās. Dzīves skaistums un iespējas ir mūsu attiecībās ar citiem cilvēkiem. Un tās neviens nav apturējis. Daļēji mainās attiecību forma, bet kodolā svarīgais ir palicis nemainīgs. Tagad savstarpēja laipnība, izpalīdzība, spēja sadarboties ir vēl aktuālāka nekā citkārt. Lai arī kad šis viss beigtos, ļoti gribētos, lai zaudējumi un grūtības nav bijušas veltas. Lai mēs būtu iemācījušies ko jaunu, kļuvuši cilvēcīgāki un labāki.