Mazās Eiropas valstis, arī Latvija, vairs nevar konkurēt ar lielāko mākslīgā intelekta (MI) modeļu izstrādātājiem, jo šajā sacensībā vilciens jau aizgājis, un tā vietā jākoncentrējas uz mazākiem uzdevumiem specializētiem modeļiem un atjaunojamās enerģijas infrastruktūru, uzskata Eiropas Universitātes "Viadrina" Digitālās sabiedrības tiesību un ētikas profesors Filips Hakers.
Runājot par mazo valstu lomu MI sacensībā, eksperts aģentūrai LETA minēja trīs iespējas. Pirmā ir ieguldījumi izglītībā un pētniecībā, kas kalpotu kā pamats jaunu ideju un produktu radīšanai. Otrā ir koncentrēšanās uz mazākiem uzdevumiem specializētiem modeļiem. Trešā iespēja ir atjaunojamās enerģijas infrastruktūras attīstīšana, kas virza tirgu vēlamajā virzienā.
Hakera ieskatā risinājumam jābūt Eiropas mēroga, jo kopīgi 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm ir pietiekama ietekme arī tādēļ, ka Eiropā darbojas uzņēmumi, kas ražo MI attīstībai nepieciešamās mikroshēmas un to ražošanas iekārtas, piemēram, Nīderlandes uzņēmums "ASML".
Runājot par regulatīvo vidi, Hakers noraidīja plaši izplatīto priekšstatu, ka ASV un Ķīna MI attīsta bez regulatīviem ierobežojumiem. Ķīnā pirms izlaišanas algoritms un modelis jāiesniedz aģentūrām, kas to pārbauda pret vairāk nekā 10 000 atslēgvārdu bloķēšanas sarakstu un standartizētām pārbaudēm neatkarīgi no tā, vai izstrādātājs ir Ķīnas, ASV vai Eiropas uzņēmums. Tam nāk klāt atsevišķi likumi par kiberdrošību, personas datiem un autortiesībām. Profesora ieskatā Ķīnā pastāv, iespējams, visstingrākais MI regulējums pasaulē.
Sakukārt ASV pastāv zināms federālais regulējums, taču papildus tam katrs no 50 štatiem var noteikt savus nosacījumus, radot sadrumstalotu regulatīvo vidi. Papildus tiem darbojas produktu atbildība un kolektīvās prasības ar soda kompensācijām, kas patērētājam piešķir daudz spēcīgāku aizsardzību pret MI kaitējumu nekā Eiropas Savienībā, klāstīja Hakers.
Profesors akcentēja, ka Ķīna veikusi ievērojamas augsta riska likmes, jo ir ieguldīts liels kapitāls un piesaistīts ievērojams speciālistu skaits apstākļos, kuros datu vākšana un izmantošana ir minimāli ierobežota. Viņš sprieda, ka to ES atdarināt nevar un nevajag.
Jautāts, kāpēc lielie tehnoloģiju uzņēmumi būvē datu centrus Eiropā, Hakers minēja vairākus iemeslus - ātrākas datu apstrādes nodrošināšanu, Vispārīgās datu aizsardzības regulas atbilstību, kas regulē personas datu nosūtīšanu ārpus ES, kā arī portfeļa diversifikāciju krīzes scenāriju gadījumā.
Viņš akcentēja, ka Tuvo Austrumu krīzes laikā datu centriem pirmo reizi tika uzbrukts kā daļai no militārās infrastruktūras, savukārt tas liek operatoriem veidot globālu portfeli tā, lai apdraudējuma gadījumā vienā reģionā slodzi varētu pārcelt uz citiem.
