Eksporta atšķirība starp Latviju un divām citām Baltijas valstīm ievērojami pieaug, raksta LETA ar atsauci uz «Diena».
To rāda bijušā Stokholmas Ekonomikas skolas Rīgā ekonomikas katedras vadītāja Mortena Hansena un AS "Industra Bank" valdes priekšsēdētāja, ekonomikas zinātņu doktora Raivja Kakāna pētījuma rezultāti, kas veltīts Latvijas eksporta attīstībai pēdējo 15–30 gadu laikā, salīdzinot ar divu kaimiņu Baltijas valstu rādītājiem.
Pētnieki norāda uz kopējiem eksporta ieņēmumiem un pieaugumu 2024. gadā salīdzinājumā ar 2020. gada rezultātiem. Proti, ja 2020. gadā Latvijas un Igaunijas eksporta ieņēmumi bija ļoti līdzīgi — 18,99 miljardi eiro Igaunijai un 18,31 miljards eiro Latvijai, tad 2024. gadā Igaunijai tie jau sasniedza 30,14 miljardus eiro, bet Latvijai — 25,98 miljardus eiro. Lietuva savukārt palielināja savus eksporta ieņēmumus no 36,41 miljardiem eiro līdz 58,11 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka Latvijas eksporta ieņēmumu pieauguma temps (ieskaitot inflācijas efektu) attiecīgajā periodā bija 42 %, Igaunijai — 59 %, bet Lietuvai — 60 %.
- gadā Latvijas imports pārsniedza eksportu par vairāk nekā 1 miljardu eiro, kamēr Igaunijā eksporta ieņēmumi bija augstāki par importu gandrīz par 223 miljoniem eiro, bet Lietuvā — par vairāk nekā 4 miljardiem eiro. Lietuvai, protams, ir naftas pārstrādes komplekss, tomēr attaisnojumi par to, ka Latvijai nav līdzīga uzņēmuma, ir nepamatoti — jo arī Igaunijai tāda nav. Turklāt nevienai no Baltijas valstīm nav tādu dabas resursu kā nafta vai dabasgāze.
Faktiski 2020. gadā Latvijas atpalicība no Igaunijas eksporta ieņēmumos bija aptuveni 0,6 miljardi eiro, bet četru gadu laikā tā pieauga līdz 4 miljardiem eiro, un atšķirība ar Lietuvu sasniedza vairāk nekā 32 miljardus eiro.
Pētnieki uzdod jautājumu: vai Latvija ar pašreizējo pieeju spēs panākt vismaz vienu no kaimiņu valstīm un pietuvoties Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem? Pēdējie pieci gadi, sākot no 2020. gada, ir bijuši valstij nepārtrauktu ierobežojumu un uzplaukušas birokrātijas laiks, kur katrs jauns noteikums bieži tika pamatots ar "ārējiem apstākļiem" vai "globālo nepieciešamību". Tā, piemēram, pandēmijas ierobežojumi Latvijā izrādījās ievērojami stingrāki nekā Igaunijā vai Lietuvā — to redzēja ikviens, kurš šajā periodā šķērsoja robežu.
Līdzīga situācija bija arī ar "spiesto" nevakcinēto darbinieku atlaišanu, kas noveda pie jūtamām zaudējumiem darba tirgū. Savukārt tā sauktais "kapitālais remonts" finanšu sistēmā deva rezultātus, kurus grūti nosaukt citādi kā brīnumi — īpaši salīdzinot ar to, kā šie procesi noritēja, piemēram, Lietuvā. Pēc tam sekoja ierobežojumi dabas resursu izmantošanai, kas tika pasniegti zem labiem un skaistiem ieganstiem, un klāt nāca nodokļu un maksājumu paaugstināšana.
