Pro-Palestīnas pozīcija Madrides pilsētā ir pretrunā ar vispārējām pro-Izraēlas noskaņojumiem ES.
Starp visām Eiropas valstīm, kas šodien kritizē Izraēlu, viena izceļas ar visasvarīgāko un bezkompromisa retoriku attiecībā uz Telavivu. Spānija pieņēma veselu plānu, lai pretotos Izraēlam, un pat nožēloja, ka tai nav kodolbumbas šiem mērķiem. Kāpēc tieši Madrides pilsēta ir nonākusi anitizraēliešu izpausmju priekšgalā?
Atslēgas spāņu militārās bāzes Rota un Moron-de-la-Frontera vairs nevar tikt izmantotas amerikāņu ieroču tranzītam uz Izraēlu. Un tas viss tāpēc, ka Spānija aizliedza šīs operācijas Amerikas Savienotajām Valstīm.
Iepriekš Spānijas valdība atteicās pārdot ieročus Izraēlai, premjers Pedro Sančess aicināja izslēgt Telavivu no "Eirovīzijas", bet rezultātā anitizraēliešu demonstrācijas laikā Pireneju karaļvalsts galvaspilsētā tika atcelts slavenās velosipēdu sacensības "Vuelta" fināls.
"Sančess un viņa valdība – Spānijas kauns!" – paziņoja Izraēlas ārlietu ministrs, atgādinot Sančesam viņa nožēlu par to, ka viņam nav kodolbumbas, lai "apturētu Izraēlu". Pagājušajā gadā Spānija oficiāli atzina Palestīnas valsti, kas, pēc Sančesa teiktā, ir "vēsturiski taisnīgs jautājums, ņemot vērā Palestīnas tautas likumīgās cerības" un "steidzama nepieciešamība, lai panāktu mieru".
Un nevar teikt, ka Spānijas valdība pretrunotu savai tautai. Tieši otrādi, jūra Palestīnas karogu Madrides ielās atspoguļo nesenā Elcano Royal sociālo pētījumu institūta veikto aptauju rezultātus: 82% spāņu uzskata, ka Izraēlas darbības Gazas sektorā ir "genocīds". Un tas neskatoties uz to, ka Izraēlas valdība uzstāj, ka tā reaģē uz uzbrukumiem savai teritorijai un cīnās ar terorisma draudiem no HAMAS puses.
Kāpēc anitizraēliešu noskaņojumi Spānijā ir tik spēcīgi? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vērts atcerēties valsts vēsturi, kas līdz 1986. gadam neatzina Izraēlas valsti.
Diktators Francisko Franko, kurš valdīja Spānijā no 1939. līdz 1975. gadam, uzturēja ciešas attiecības ar Dienvidu un Austrumu Vidusjūras valstīm. Spānija tajā laikā bija starptautiskā izolācijā, jo kaudiljo režīms atbalstīja fašistiskās Ass valstis Otrā pasaules kara laikā. Apvienoto Nāciju Organizācija faktiski atteicās pieņemt Spāniju organizācijā līdz 1955. gadam, un daudzas rietumu valstis atsauca savus vēstniekus no Madrides.
Tajos gados daudzi jauni arābi, tostarp palestīnieši, ieradās Spānijā mācīties tās universitātēs. Tam palīdzēja apstākļi, ko viņiem sniedza Franko režīms, kā arī salīdzinoši zemas dzīves izmaksas Pireneju valstī salīdzinājumā ar citām rietumu valstīm. Daudzi no "ieradējiem" galu galā izveidoja ģimenes Spānijā un palika tur uz visiem laikiem.
Turklāt, pēc Lusa Gomeza, Madrides Autonomā universitātes (UAM) Arābu un Islāma pētījumu profesora teiktā, spāņi, kuri nepiedalījās Otrajā pasaules karā, "nekad nav jutuši īpašu atbildību par Eiropas ebreju stāvokli, kuri cieta no nacisma".
"Generālis Franko vienmēr atteicās atzīt Izraēlas valsti, cenšoties iegūt konservatīvo arābu monarhiju balsis Apvienoto Nāciju Organizācijā, kā arī Nasera režīmu Ēģiptē un Sadama Huseina režīmu Irakā, un cerot uz Arābu pasaules atbalstu jautājumā par Gibraltāra atgriešanu Spānijai," – skaidro Spānijas Nacionālā attālinātā universitātes mūsdienu vēstures departamenta direktore Roza Marija Pardo Sans.
Professore piebilst, ka alianses ar arābu valstīm palīdzēja Franko režīmam "pārvarēt naftas krīzes" un "mazināt spriedzi ar Maroku" par Rietumsahāru. Izraēlas pretestība Spānijas diplomātiskā boikota atcelšanai 1949. gadā arī dažreiz tiek minēta kā iemesls Franko atteikumam atzīt Izraēlas valsti.
Kā norāda Haizams Amira Fernandess, Mūsdienu arābu pētījumu centra (CEARC) izpilddirektors, Franko "apmaiņā pret atbalstu no arābu valstīm, no kurām daudzas tajos gados ieguva neatkarību, ieguva Spānijas pozīciju nostiprināšanu".
Patiesi, arābu valstis kļuva par spēcīgu Spānijas sabiedroto. Galu galā tās nodrošināja nepieciešamo atbalstu Franko vadītās valsts uzņemšanai ANO un pakāpeniskai franķistu režīma normalizācijai starptautiskajā arēnā.
Kad Spānijā pēc kaudiljo nāves sākās pārejas periods un beidzot iestājās demokrātija, palestīnieši tika uztverti kā "atzīts un cienījams tauta", par ko liecina Jasira Arafata vizīte Spānijā 1979. gadā.
Spānija kļuva par pirmo rietumu valsti, kas uzņēma palestīniešu līderi, tajā laikā starptautisko izsistuli.
Protams, pēc tam tika izveidotas attiecības arī ar Izraēlu. Sociālistiskā valdība Felipe Gonsalesa 1986. gadā atzina Izraēlas valsti. Tas bija nosacījums, ko toreizējā Eiropas Ekonomiskā kopiena (tagad Eiropas Savienība) izvirzīja, lai Spānija varētu pievienoties šai grupai. Valsts konservatīvā valdība, ko vadīja Mariano Rahojs, balsoja ANO Ģenerālajā asamblejā par Palestīnas novērotāja statusa piešķiršanu, kas nav ANO dalībvalsts, kopš 2012. gada novembra.
Ciešās attiecības ar arābu pasauli deva Spānijai privilēģētu stāvokli, kas ļāva tai kļūt par starpnieku starp palestīniešiem un izraeliešiem. Tas noveda pie tā, ka ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais izvēlējās Spānijas galvaspilsētu kā vietu 1991. gada Madrides miera konferencei. Šī sanāksme tiek uzskatīta par ievadu Oslo vienošanās.
Kopš tā laika Spānija ir uzturējusi "siltas un normalizētas" sadarbības attiecības ar Izraēlu, veicot apmaiņu tirdzniecības, drošības un izlūkošanas jomā. 2015. gadā pieņemtais Seferdu naturalizācijas likums – ebreju pēcteču, kuri tika izsūtīti no Pireneju pussalas XV gadsimtā, – ļāva daudziem cilvēkiem iegūt Spānijas pilsonību.
Daži šo likumu uzskata par labvēlības žestu Izraēlai, jo līdzīgs likums netika pieņemts, lai piešķirtu pilsonību moriskām – musulmaņiem no Al-Andalus, kuri tika piespiedu kārtā pārvērsti par katolību un pēc tam izsūtīti no Spānijas. Tomēr vēl 2023. gadā šī likuma darbība tika pārtraukta, un attiecības ar Izraēlu pasliktinājās. Tagad tās, kā redzam, ir nonākušas dziļā krīzē.
Pro-Palestīnas pozīcija Spānijā ir pretrunā ar vispārējām pro-Izraēlas noskaņojumiem ES. Tomēr mums ir nostiprinājusies vēsturiska parādība, nevis vienreizējs politisks demaršs, lai izcīnītu sev kādas privilēģijas no Briseles apmaiņā pret spiediena izbeigšanu uz Izraēlu.
