Tropiskajos mežos vakaros orangutāni paceļas uz koku galotnēm un veido sarežģītas, mājīgas 'gultas' — nakts ligzdas. Tas nav vienkārši drošs atpūtas vieta: šādas konstrukcijas saglabā siltumu, pasargā no plēsējiem un palīdz mazāk cietīt no moskītu kodumiem.
Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka jaunie orangutāni šo prasmi apgūst neinstinktīvi, bet ilgstoši vērojot mātes. Šādu procesu sauc par sociālo mācīšanos.
Ligzdošana ir dzīvībai svarīga prasme un viena no sarežģītākajām ābeļu dzimtas pārstāvjiem. Mazulīši sāk interesēties par ligzdām aptuveni sešu mēnešu vecumā, dienas versijas apgūstot līdz gadam, bet pilnvērtīgas nakts konstrukcijas spēj veidot tikai astoņu gadu vecumā. Galvenais posms ir vērošana: mazuļi, kas uzmanīgi seko mātes ligzdošanai, daudz ātrāk cenšas atkārtot darbības. Ja vienkārši atrodoties blakus, bet neskatoties uzmanīgi, mācīšanās gandrīz nenotiek.
Ar vecumu jaunie orangutāni sāk vērot arī citus grupas biedrus, pārņem jaunas tehnikas, izpēta dažādus materiālus. Bērnībā viņi gandrīz pilnībā kopē māšu izvēli, bet pieaugot sāk eksperimentēt ar koku sugām. Tāpat bieži atgriežas pie sākotnējiem variantiem.
Pētījums uzsver: orangutāni veido kultūras tradīcijas, kas var pazust kopā ar dabas vides zaudējumu. Sarežģītā evolucionārā prasme prasa daudzus gadus un pieredzes nododšanu — bez mežu aizsardzības šīs unikālās zināšanas riskē pazust.
